Kas ir aiz apvāršņa?

Kas ir aiz apvāršņa?

Kas ir aiz apvāršņa?

Comments Off on Kas ir aiz apvāršņa?

13.augustā – lietainā, bet siltā dienā uzsākām savu bronzas līmeņa pētniecisko ceļojumu uz Lielupes ieleju Valteros. Stacijā mūs pavadīja novērtētāja Linda Ostrovska, vēlot izturību un spēku: “Lai cik, grūti arī būtu, vienmēr atcerieties, ka pēc divām dienām atkal būsiet mājās.” Tie bija īstie spēka vārdi, kas patiešām palīdzēja izturēt visus pārbaudījumus.

Uzsākot piedzīvojumu ceļojumu, pēc pārdesmit metriem gandrīz pazaudējām guļammaisu, jo tas nebija labi piestiprināts. Plēves un gumijas zābaki, smagās mugursomas, teltis, katliņi un citas lietas, salīdzinot ar smago skolas somu, parasto ikdienu vērsa pasakā. Vismaz tā mums šķita tagad. Garais ceļš cauri salijušam mežam pa stigām, takām un taciņām, vairoja mūsu spītību izturēt līdz galam. Arī mellenes, brūklenes un kazenes lietainā mežā šķita īpaši garšīgas. Nonākot Lielupes ielejā, lietus nemitējās, vējš pieņēmās spēkā. Bija auksti. Malks karstas tējas no termosa bija sildošs glābiņš. Steidzīgi gādājām malku – lai izdzīvotu, vajadzēja iekurināt ugunskuru un pagatavot pusdienas. Dežurantiem klājās grūti. Iekurt uguni, nemitīgi līņājot lietum, bija īsts pārbaudījums. Arī pārējiem – malkas gādātājiem nebija vieglāk. Kādreiz sausie koku zari, bija iekrituši zālē un tā iepinušies tajā, ka ar spēka piepūli nācās tos izraut no slapjajām skavām. Pirmais lielais prieks mums bija par iekurto uguni, kas sildīja un deva cerības izturēt. Arī makaroni ar dārzeņiem šķita visgardākā maltīte šādos apstākļos. Dīvaini, bet brūkleņu lapu tēja bija ļoti garšīga.

Pēc pusdienām slējām teltis. Vējš pieņēmās spēka. Tagad uzsliet telti pļavā, salīdzinot ar sagatavošanās pārgājienu, kurā laiks bija labs, saulains, bez tik liela vēja, bija īsts pārbaudījums.

Rūpīgi izvēlējāmies vietu – līdzenāku, lai lietum pieņemoties  spēkā, mēs negulētu „ezera” vidū.

Mietiņi bija rūpīgi jānostiprina, jo vējš pļavā joprojām pūta ļoti stipri. Rūpīgi nostiepām pār teltīm otros jumtus – nojumes, lai ūdens nepilētu telts iekšpusē.

Vēl atlika piepūst matračus, lai būtu siltāka gulēšana, cerot, ka naktī gaisa temperatūra nepazemināsies zem 10 grādiem.

auksti

Pēc herbārija ievākšanas, gājām vēl meklēt malku, jo bija jāgatavo vakariņas.

Ugunskurs mūs visus patīkami sildīja. Izceptie kartupeļi ugunskurā bija neizsakāmi gardi. Laikam ir taisnība tiem, kuri saka, ka uz dzīvās uguns gatavots ēdiens ir daudz garšīgāks par to, kas vārīts uz gāzes vai elektriskās plīts. Un vēl viena svarīga atziņa – pašu rokām gatavots ēdiens ir visgaršīgākais.

 

Pēc vakariņām, mūs pārsteidza gulbju ģimene, kura izkāpa krastā ar trīs mazajiem gulbēniem. Lai gan tētis, izpletis spārnus, izrāpās no ūdens pirmais, viņš bija draudzīgs. Pēc viņa krastā iznāca arī mamma ar trim pelēkiem gulbīšiem. Mazuļi tīrīja savus mazos spārnus un jocīgi izstiepdami, izplezdami un purinādami, cik vien spēka, centās tos izžāvēt. Krastā viņi jutās drošībā.

Ļizu tas sajūsmināja un iedvesmoja, vēlāk šīs jūtas pārtapa dzejolī par gulbjiem.

gulbji

Lietus te mitējās, te atkal līņāja, kaitinot mūs. Vējš joprojām traucās pāri pļavai izžāvēt salijušos augus, kuri ūdens smaguma dēļ, liecās ar vien zemāk pie zemes. Mūsu gaišā cerība bija ugunskurs – sildot un priecējot arī šādos bezcerīgos laika apstākļos. Visi kopīgi apzinājāmies vienu – nekavējoties jāsāk gādāt malka visai naktij, ja izmirksim teltī- sildīs un žāvēs uguns. Stacionārā koka nojume palika bez plēves, vējš to saplucināja sīkās strēmelēs.

pljava

No rīta saullēkts sveica uzvarētājus, kas bija izturējuši vējaino un lietaino nakti pļavā.

lec_saule

Pie brokastu galda pārrunājām nakts iespaidus. Mazajai Katjai likās, ka tieši viņu telts saņēma vēja pūtienu visstiprāko. “Sajūta bija tāda, ka likās – tūlīt lidosim, tik spēji vējš raustīja otrā jumta -nojumes aukliņas. Likās, ka guļam dušas telpā, kurā nemitīgi smidzina ūdens, it kā kāds būtu aizmirsis aizgriezt ūdenskrānu.” To izdzīvoja ikviens no mums.

Aleksandras uzdevums šajā pārgājienā bija pārvarēt bailes, nakšņojot noslēgtā telpā, bet Ļizai – uzdrīkstēties nakšņot brīvā dabā. Abas ir godam izturējušas pārbaudījumu.

Pēc brokastīm ķērāmies pie galvenā, turpinājām vakar iesākto, vācām un fotografējām augus. Darjai fotografēšana padevās nevainojami, Lielā Katja un Nastja rūpīgi kārtoja starp papīra lapām augus. Aleksandra zīmēja pļavas zelta sakni. Mazā Katja un Ļiza gādāja par herbāriju drošību – pārsēja ar aukliņām un ievietoja kartona „elpojošajās” mapītēs. Sadarbība – gan darbs, gan savstarpējā saskaņa grupā izdevās. Mūs pārsteidza un iedvesmoja tas, cik bagāta var būt upes ielejas pļava gan ar augiem, gan putnu dziesmām, kurās klausoties darbs ritēja ātrāk.

gulbs

Gulbju ģimeni ne no rīta, ne pēc pusdienām mēs nekur nemanījām. Pēkšņi, upes otrajā krastā mūs pārsteidza kaut kas balts, kas majestātiski savicināja skaistus vēdekļveidīgus baltus spārnus un aizlidoja uz niedru puduri upes viducī. Tas bija baltais gārnis. Latvijā tie esot manīti kopš 2000. gada. Izšķir balto un sudraba, saukto arī par eņģeļa gārni, kura spārnu švīkoņa nav dzirdama, viņam ceļoties gaisā. Kurš to vēro – ir laimīgs uz mūžu.

Mūs arī pārņēma lidojuma sajūta un mūžīgais jautājums: ”Kas ir aiz  apvāršņa?…”

Daria, Jekaterina, Jelizaveta, Aleksandra, Jekaterina un Anastasija – programmas Award dalībnieces no Ostvalda vidusskolas Award vienības.

About the author:

Tags:

Saņem jaunākās Award ziņas:

Back to Top