Intervija ar 2011. gada zeltiem

Intervija ar 2011. gada zeltiem

Comments Off on Intervija ar 2011. gada zeltiem

2011. gada 3.decembrī par savu mērķu sasniegšanu Rīgas Stradiņa universitātē Katrīnai Sprudzānei, Ditai Bēterei un Laurai Sprudzānei tika pasniegti Edinburgas hercoga starptautiskās jauniešu pašaudzināšanas programmas Award Zelta līmeņa apbalvojumi. Award dalībniece Madara Rakšte vēlējās noskaidrot, kā meitenēm iet šobrīd un vai dalība programmā Award viņām ir atstājusi pozitīvas atmiņas un zināšanas, kā arī pieredzi, ko izmantot arī turpmāk.

zelts

Lūdzu, pastāstiet par sevi!

dita

l-and-kate

Kāpēc nolēmāt iesaistīties programmā Award?

DITA: Par iesaistīšanos programmā jāpasakās Balvu Valsts ģimnāzijas skolotājai Valentīnai Pužulei, kura šo programmu iepazīstināja “teicamnieku pulciņā”. Mani piesaistīja iespēja piedalīties vasaras nometnēs un citos pasākumos kopa ar jauniešiem no visas Latvijas un Award sadarbības valstīm ārzemēs.

LAURA: Par Award programmu izstāstīja Award vadītāja Valentīna Pužule, izklausījās interesants un lietderīgs veids kā pavadīt savu brīvo laiku un pilnveidot sevi, tāpēc arī iesaistījos.

KATRĪNA:  Visa sākums bija devītās klases eksāmenu laikā, kad paralēli konsultācijām dažādos mācību priešmetos, skolotāja Valentīna Pužule piedāvāja maniem klasesbiedriem iespēju doties uz vasaras nometni Liepājas pusē. Likās, ka piedāvājumus neattiecās uz mani, jo nebiju teicamniece, toties meln-sarkani mati gan man bija. Anatomijas skolotājai par tādu krāsas izvēli bija ko teikt, tādēļ nodomāju, ka “izredzēto” lokā tik drīz netikšu.   Desmitā mācību gada sākumā no skolas biedriem uzzināju par biedrību “Septiņpadsmit” un to, cik dažādām aktivitātēm ir pildīts biedrības dalībnieku kalendārs. Man arī bija vēlme piedzīvot līdzīgas lietas.

Izrādījās, ka vasaras nometnes un biedrības vienojošais elements bija skolotāja Valentīna, kura piedāvāja iespēju iesaistīties programmā Award.  Tad nu sadūšojos un ar saviem trūkumiem – vidējo atzīmi 7,6  un nu jau rudajiem matiem –  un domu “kas būs – būs”, devos pie Award vadītājas, jo vairs negribēju laist garām iespējas.

 

Kādas aktivitātes veicāt zelta līmenī, un kādi bija mērķi, kurus tiecāties sasniegt?

DITA:
Prasmes – Franču valodas apguve

Fiziskā sagatavotība – Volejbols

Labais darbs – dažādi pienākumi Balvu Romas katoļu baznīcā

Zelta projekts – baznīcas renovēšana Kārsavā

Zelta ekspedīcija – dabas izpēte Igaunijā

LAURA:  Jāsāk būs atcerēties, jo diezgan ilgs laiks pagājis. Zelta līmenī es spēlēju volejbolupadziļināti mācījos angļu valodu  un brīvprātīgajā darbā veidoju ziedu kompozīcijas baznīcā.

KATRĪNA: Brīvprātīgā darba mērķis bija organizēt starptautisku jauniešu apmaiņas projektu, tādēļ 12 mēnešu garumā gatavojos tam visdažādākajos veidos. Pašā sākumā – apmeklēju Jaunatnes starptautisko programmu aģentūras organizēto pasākumu, kura ietvaros slīpēju projekta ideju. Kopā ar “Raibais Kaķis” biedriem ideju pārcēlām projekta pieteikumā un cītīgi atlasījām partnerorganizācijas. Kamēr gaidījām projekta apstiprinājumu, palīdzēju ar dažādu aktivitāšu organizēšanu vietējā jauniešu centrā. Itin katra nodarbe palīdzēja sagatavoties projektam “Feel it”, kurš 2010.gada augustā notika Balvos un kurā piedalījās latvieši, igauņi,itāļi, turki un ungāri. Prasmju jomā vēlējos attīstīt pacietību, tādēļ nolēmu to apgūt ar origami palīdzību. Individuālais mērķis: uzlocīt 1000 dzērves. Tās izveidoju no 500 parastām a4 formāta biroj-papīra lapām, kuras pirms tam vēl bija attiecīgi jāsagatavo. Protams, dažādības nolūkos locīju arī citas figūras. Fiziskajā sagatavotībā nodarbojos ar ārstniecisko vingrošanu. Šīs jomas individuālais mērķis bija izveidot veselīgu ieradumu veltīt laiku īpaša vingrinājumu kompleksa izpildei. Zelta līmeņa projektu īstenoju Kārsavā, kur 2010.gada jūnijā turpinājām iepriekšējo programmas Award dalībnieku darbus. Piecas dienas pucējām baznīcu un tās apkārtni.

2011.gada vasarā četras dienas veltīju tam, lai piedzīvojumu ceļojuma ietvaros iepazītos ar Alūksnes augstienē esošajiem pilskalniem un kalniem.

 

Vai atceraties kādas grūtības  vai problēmas, ar kurām nācas saskarties?

DITA: Visas aktivitātes sagādāja lielu prieku un bija pašas par sevi interesantas – volejbolu spēlēju un franču valodu mācos joprojām. Visgrūtākais  bija pieturēties pie plāna un šīs aktivitātes veikt regulāri. Arī, ja ir slinkums, ja parādās kādas citas, varbūt tajā brīdī interesantākas lietas, ko darīt.

LAURA: Īsti neatceros tādas ļoti izteiktas grūtības. Visgrūtākais laikam bija noiet piedzīvojumu ceļojumā tos daudzos km, kad smaga soma mugurā un kājas jau piekusušas.

KATRĪNA: Atceros, ka bija grūti projekta “Feel it” laikā, jo visu gribēju maksimāli izdarīt pati. Ceturtajā projekta dienā man vairs nebija spēka, tādēļ mani draugi un pārējo valstu grupu līderi nolēma man piešķirt brīvdienu un pārņēma vadību savās rokās. Todien kārtīgi izgulējos un pēc tāda restarta biju atguvusi spēkus un gribu darboties tālāk.

 

Kura joma – fiziskā sagatavotība, brīvprātīgais darbs, prasmes, piedzīvojumu ceļojums – bija pati labākā, interesantākā un atmiņām bagātākā?

DITA: Zelta projekta veikšana Kārsavā un ekspedīcija Igaunijā ir palikušas atmiņā visspilgtāk. Tās ir aktivitātes, kuras, es, droši vien, nebūtu veikusi, ja nebūtu bijusi programmas Award dalībniece.

LAURA:  Man vislabāk atmiņā palicis piedzīvojumu ceļojums, jo tā laikā mēs ne tikai iepazinām jaunas Igaunijas vietas, bet pētījām arī dabu. Nekad nebiju redzējusi lauku ar griķu stādiem, ko šajā piedzīvojumā redzēju.

KATRĪNA: Katra joma bija īpaša. Joprojām atceros to labo sajūtu, kas pārņēma ķermeni pēc kārtīgas izvingrošanās – jutos dzīvīgi, bet reizē ar tādu patīkamu smagumu. Brīvprātīgais darbs bija interesants, jo to pildot bronzas un zelta līmenī satiku cilvēkus ar dažādu dzīves pieredzi. Prasmju jomas aktivitātes vienmēr bijušas ar krietni dziļāku domu, nekā tas pārējiem redzams. Nebūšu diez ko oriģināla pieminēdama piedzīvojumu ceļojumu, jo būt pie dabas nozīmē, ka esi izvēlējies atslēgties no tā, kas ir bijis, un tā, kas vēl būs, lai piedzīvotu to, kā ir būt šeit un tagad.

 

Vai iegūtās zināšanas, prasmes un pieredze, ko savulaik guvāt iesaistoties šajā pašizaugsmes programmā, tiek izmantotas arī šobrīd?

DITA: Iegūtā  pieredze Award programmā, tāpat kā jebkura gūtā pieredze, protams tiek izmantota arī šobrīd. Visas aktivitātes, kuras veicu, pasākumi, kuros piedalījos un cilvēki, kurus satiku šīs programmas ietvaros, ir savā ziņā veidojuši mani tādu, kāda es esmu, un kā es redzu pasauli. Ja pārkāpj uz mazākām dimensijām, tad varu teikt, ka vēl joprojam labprāt spelēju volejbolu un gadās saskarties arī ar franču valodu, jo Freiburga atrodas pusstundas brauciena attālumā no Francijas.

LAURA:  Protams, viss kas dzīvē iemācīts, kaut kādā situācijā noder. Piemēram, orientēšanās kartē un kompasa izmantošana.

KATRĪNA: Tieši pašas pieredze ir dzinulis darbā – atsaucos uz to, lai radītu iespēju jauniešiem iespējami pilnvērtīgi izmantot individuālo programmu sniegtās iespējas. Uzskatu, ka programmas laikā gūtās zināšanas un prasmes, kas saistītas ar ceļošanu, ir gana labas, tādēļ, lai tās nepārklātos ar putekļu kārtu, laiku pa laikam cenšos tās likt lietā.

 

Kāds Jūsuprāt ir lielākais ieguvums, ko guvāt, piedaloties programmā Award?

DITA: Pieredze.

LAURA: Pats svarīgākais ir tas, ka es ieguvu daudz pozitīvu emociju un jaunus draugus.

KATRĪNA: Īpašās attiecības ar cilvēkiem, ar kuriem kopā devos piedzīvojumu ceļojumos un ar kuriem īstenoju zelta līmeņa projektu.

Padalieties sajūtās. Kādas tās bija, kad saņēmāt ilgi gaidīto zelta apbalvojumu?

DITA: Apbalvojuma saņemšanas brīdī, godīgi sakot, nekādu īpašu sajūtu nebija. Savukārt, brīžos, kad pārvarēju savu slinkumu un plānoto Award aktivitāti veicu, tad  prieks un gandarījums katru reizi bija arvien lielāks. Tajos brīžos, kad zināju “šī ir pēdējā diena, pēdējā reize, kad man ir jāveic labais darbs/jāmācās franču valoda/jāpiedalās volejbola teniņā utt.”, bija skumji, ka nu tas ir galā. Bija liela vēlme nospraust nākošo mērķi un apgūt ko jaunu.

LAURA: Bija pozitīvas emocijas, prieks, ka mans ieguldītais darbs ir vainagojies ar zeltu.

KATRĪNA: Atminos, ka tajā lietainajā dienā, gatavojoties apbalvošanas pasākumam, mājās valdīja svētku sajūta. Rīgas Stradiņa universitātes aulā, kamēr gaidīju brīdi, kad mani aicinās saņemt apbalvojumu, domāju par to, kas tad īsti ir padarīts un sasniegts.

Pēc patroneses video sveiciena biju mazliet sašļukusi – radās sajūta, ka šis apbalvošanas pasākums nav tik īpašs kā tas, kurš notika pirms gada un kura laikā no bijušās prezidentes rokām zelta apbalvojumus saņēma man tuvi cilvēki. Šo sajūtu gan ātri nopurināju un atgādināju sev, ka neatkarīgi no tā, kas apbalvojumu pasniedz, tā patieso vērtību jebkurā gadījumā zināšu tikai es pati.

 

Ieteikumi un novēlējumi esošajiem un topošajiem Award dalībniekiem.

DITA: Pārkāp sev pāri un dari vismaz maz-mazlietiņ vairāk, neka tu biji domājis/domājusi, ka spēj.

LAURA: Lai izdodas katram sasniegt savus iecerētos mērķus un virsotnes.

KATRĪNA: Veltīt krietnu laika sprīdi pārdomām par to, ko patiešām vēlaties darīt programmas Award ietvaros un ko tieši vēlaties sasniegt. Domājiet ar vērienu, esiet prasīgi pret sevi un divtik drosmīgi un apņēmīgi sasniegt to, ko vēlaties!

About the author:

Tags:

Saņem jaunākās Award ziņas:

Back to Top