• A-B-A: “Grūtā dzīve”
    Comments Off on A-B-A: “Grūtā dzīve”

    Apvienotā Auces-Bikstu-Annenieku “Award” sudraba līmeņa komanda – Henriks Bērmanis, Sintija Studente, Iluta Marija Vidiņa, Krista Ivanovska un Toms Eglītis – devās ceļā 11. jūlijā ar mērķi apskatīt un iemūžināt ceļojuma maršrutā sastapto ezeru skaistumu .Ceļojums ilga trīs dienas, kuru laikā mēs izpētījām Ružas ezeru, Vipēdes ezeru un Sesavas ezeru.

    Pirmā diena sākās ar komandas dziļāku iepazīšanu, par kuru Iluta saka: “Lai arī šie cilvēki jau nometnēs tika iepazīti, tomēr ceļojuma laikā atklājās daudz kas jauns.” Drīz pēc tam sekoja Ružas ezers. Tas mūs pārsteidza ar savu vēsturisko apkārtni, uzbūvēto laipiņu, kā arī, neskatoties uz tā nelielo izmēru salīdzinājumā ar citiem ezeriem, tā lielo ūdensputnu daudzveidību. Dienas beigas vainagojās ar iespēju izpētīt Kristas mīļāko ūdenstilpni – Vipēdes ezeru. Krista stāsta: “Manuprāt, visskaistākais bija Vipēdes ezers. Vipēdis ir garens, tīrs un skaists un tā apkārtne ir sakopta. Ezeru iecienījuši makšķernieki, par ko liecināja laivas, kuras bija apkārt ezeram.” Vipēdes ezers bija arī pirmās dienas galapunkts un nakšņošanas vieta. Ezera izpētes laikā veiksmīgi tika atrasta dzīva gliemene, kura tika atlaista atpakaļ, taču bija spilgts piemērs tam, ka Vipēdes ezers ir pilns ar dzīvību.

    Pēc jauki gulētas nakts sekoja otrā diena, kuras maršrutā ietilpa mūsu trešais apskatītais un izpētītais Sesavas ezers. Šis ezers bija īpašs ar tā sakopto vidi un labi konstruēto laipu un atpūtas vietu netālu no ezera. Sesavas, tāpat kā Vipēdes ezers, ir iegarens, taču Ziemeļu virzienā un arī pilns ar dzīvību, par ko liecināja uznirstošo zivju muguras. Apskatījuši ezeru devāmies tālāk, un otro dienu noslēdzām Bēnē.

    Trešā diena – 13.jūlijs – pēc daudzu dalībnieku viedokļiem bija visgrūtākā,  jo “laikapstākļi parūpējās par to, ka labās domas ātri vien mainās”, taču pat tas mūs neapstādināja un mēs ar liekām mantām, sāpošām kājām, trijām tulznām uz pēdām, labu kompāniju un pozitīvām emocijām, ar lielu gribasspēku un smaidu sejā pieveicām ekspedīciju, un par to mēs sakām paldies skolotājām, Lindai Vežukai , Lailai Dambei un Renātei Jāzepai.

    Saite uz šo ziņu..
  • SloAdventure2017
    SloAdventure2017
    Comments Off on SloAdventure2017

    Raksta autore: Guna Una Jāzepa, programmas Award zelta līmeņa dalībniece

    No 31. jūlija līdz 11. augustam Slovēnijas pašos dienvidos, nelielā ciematā Fara, notika starptautisks The Duke of Edinburg’s International Award Erasmus+ finansēts projekts „SloAdventure2017”, kuras laikā jaunieši no Lietuvas, Somijas, Nīderlandes, Čehijas, Slovēnijas un Latvijas veica savus zelta līmeņa piedzīvojuma ceļojumus.

    No Latvijas mēs bijām pieci jaunieši no dažādām Latvijas Award vienībām – Aleks Krontāls no Annenieku pamatskolas Award vienības, Amanda Bizauska no Mežinieku pamatskolas, Alise Bašķe no Valkas Bērnu un jauniešu centra „Mice” , Jack Sa Nogueira no Rīgas Starptautiskās skolas un es, Guna Una Jāzepa,  no Bikstu pamatskolas Award vienības. Līdzi mums devās Award vadītāja no Balvu Valsts ģimnāzijas Valentīna Pužule un Award zelta apbalvojuma saņēmējs Ilmārs Pužulis, kuri piedzīvojuma ceļojuma laikā bija arī mūsu uzraugi. Paldies viņiem par zināšanām, rūpēm un atbalstu visa ceļojuma laikā!

    Pirmajās nometnes dienās notika dažādas iepazīšanās un saliedēšanās aktivitātes, tostarp mēs devāmies nelielā pārgājienā pa apkārtējo teritoriju. Šī pārgājiena laikā dalībnieki iepazinās ar reljefu un dabu, pa kuru veiks savas ekspedīcijas.

    Turpmākajās dienās tika veidotas starpvalstu komandas, kādās jaunieši dosies savā piedzīvojumu ceļojumā. Savstarpēji tika izvērtētas katras komandas stiprās un vājās puses, veiktas dažādas komandas saliedēšanas aktivitātes, gatavota četru dienu ēdienkarte un maršruts un sagatavots ekipējums. Galvenā sazināšanās valoda nometnē bija angļu valoda, bet noderēja arī vācu valodas prasmes, jo, piemēram, es tiku iedalīta grupā, kurā spēj sazināties arī vācu valodā, jo komandas uzraugs bija Award vadītājs, kurš labāk pārvalda vācu valodu.

    Beidzot klāt bija arī pats piedzīvojuma ceļojums. No rīta visi cēlās jau nedaudz pēc pulksten četriem , lai jau pēc pieciem varētu doties ceļā. Tika solītas karstas dienas, līdz pat + 35 grādiem, tāpēc grupām bija mērķis katru dienu sākt iet pēc iespējas agrāk, lai izvairītos no dienas svelmes. Zelta piedzīvojuma ceļojumā tika pavadītas četras dienas un trīs naktis, kopā noejot apmēram 90 km.

    Kalnainais reljefs daudziem radīja grūtības, īpaši tādu valstu pārstāvjiem kā latviešiem, lietuviešiem un nīderlandiešiem, jo šajās valstīs kalnu nav, ir tikai tādi nelieli pakalniņi. Jo augstāka virsotne bija jāsasniedz, jo lielāks gandarījums bija par nonākšanu tās galā. Katras virsotnes galapunktā bija kastīte ar žurnālu, kurā varēja ierakstīt, ka arī tu esi nonācis šajā virsotnē.

    Visas dienas bija saulains un ļoti karsts laiks,  otrajā naktī piedzīvojām arī negaisu ar lietu, bet, guļot teltīs, tas īsti netraucēja. Mums latviešiem pārsteigums bija lāči. Par tiem bijām brīdināti un apmācīti, kā rīkoties, ja tos redz. Kad reāli mežā ieraudzījām lāča pēdas, sapratām, ka jābūt modriem. Katru vakaru pārtikas krājumi tika ielikti maisos un iekārti kokā, lai lāči nenāktu ēdiena meklējumos pie mums teltīs.

    Protams, skaistie dabas skati, atšķirīgā daba, kalnainais reljefs radīja īpašas sajūtas, īpaši tajos brīžos, kad tu sēdi kāda kalna virsotnē un skaties apkārt plašumos no augšas, un saproti, cik tu cilvēks esi niecīgs uz tā visa fona. Un tad ir gandarījums par paveikto, ka tu spēj pārvarēt karstumu, fiziskās grūtības, kāpjot kalnā ar smagu mugursomu, un sasniegt mērķus kopā ar jaukiem un līdzīgi domājošiem cilvēkiem.

    Pēc piedzīvojuma ceļojuma bija prieks par paveikto un prieks atkal ieraudzīt  citus „senneredzētus” draugus no nometnes. Nākamajā dienā bija laiks ekspedīcijas izvērtēšanai. Katra grupa veidoja prezentācijas, kuras parādīt pārējiem nometnes biedriem un vadītājiem. Katras grupas pieeja bija citāda. Bija gan teatrāli uzvedumi, gan dziesmas, gan bilžu prezentācijas, gan ilustrēti grupas piedzīvojumi.

    Vēl kopā iepazīta citu tautu kultūra, ēdieni, kurus arī pēdējā vakarā nometnes vietā katras valsts komanda pagatavoja un cienāja pārējos. Bet pēdējā dienā devāmies uz Slovēnijas galvaspilsētu Ļubļanu, kur nometnes vadītājs Jaka mums parādīja pilsētas skaistākās vietas un iepazīstināja ar to vēsturi. Vēl pēdējās atvadas, un brīnisķīgais piedzīvojums varēja beigties.

    Šīs nometnes laikā tika iegūta jauna pieredze, jaunas zināšanas un prasmes,  spilgtas emocijas un draugi, kas nekad netiks aizmirsti. Šīs vasaras brīnišķīgais piedzīvojums ir beidzies, bet ar jauniegūtajiem draugiem jau plānojam citus ceļojumus nākotnē.

    Aleka domas par nometni ir šādas: „Man nometne ļoti patika, īpaši tas, cik ātri visi iepazinās un sadraudzējās. Ļoti ātri ieguvu draugus.  Īpašais ir tas, ka es biju viens no jaunākajiem, bet tāpat atradu cilvēkus ar līdzīgām interesēm un izbaudīju sarunas un piedzīvojumus kopā. Bijām ļoti saliedēta komanda. Šie cilvēki man vienmēr paliks atmiņā ar to, ko katrs no viņiem man ir devis. Nevaru nepieminēt smieklīgo atgadījumu naktī. Bija ap diviem naktī, kad pamodos un dzirdēju koku krakšķēšanu un smagus soļus. Nodomāju – tas ir lācis. Tad pēkšņi Award vadītāja un uzraugs Valentīna iesaucās: “Alek, beidz staigāt apkārt un ej gulēt!”, tad arī sāku skaļi smieties, pamodinot teltsbiedru.”

    Amandas domas: „ Viennozīmīgi varu teikt, ka tā bija man ļoti nebijusi, interesanta un piedzīvojumiem bagāta pieredze. Divās nedēļās paspēju iepazīt dažādu valstu cilvēkus, viņu tautas kultūru, un sapratu to, ka šādos projektos satiekas paši labākie, atraktīvākie un neatlaidīgākie jaunieši. No nometnes man visspilgtāk atmiņā ir palikuši vakari pie ugunskura un nakts pastaigas gar upi, jo tieši tur mēs ik vakaru dziedājām, dejojām, stāstījām jokus jeb veidojām tās atmiņas, ko atcerēsimies vēl ilgi.

    Atmiņā visvairāk ir palikuši kalni, kuros nācās kāpt augšā un nedaudz arī lejā. Bija vajadzīga liela fiziskā izturība. Man ļoti paveicās ar komandas biedriem. Katra diena bija smieklu, joku un dziesmu pilna. Spējām pasmieties par mūsu veiksmēm un neveiksmēm. Neskatoties uz to, ka mēs katrs nācām no citas valsts un varējām runāt tikai angļu valodā, mēs iepazinām cits citu, un varu teikt, ka kļuvām par izcilu un saliedētu komandu.

    Šī bija lieliska pieredze, jo pirmo reizi biju starptautiskā nometnē, uzlaboju svešvalodas prasmes, iepazinu citu tautu kultūru, iemīlēju brīnišķīgo dabu, izgāju zelta piedzīvojuma ceļojumu mums latviešiem neraksturīgā vidē(pakalni), bet pats galvenais ir tas, ka ieguvu jaunus draugus no citām valstīm, ar kuriem arī šobrīd uzturu kontaktus un priecājos par iegūto pieredzi un emocijām.”

    Alises domas: „Kas man visvairāk patika Slovēnijā? Tā noteikti ir ekspedīcija, tā bija pati labākā daļa. Četras dienas kalnos, kas pašiem slovēņiem skaitās pakalniņi, četras dienas ar tikko iepazītiem jauniešiem, ejot cauri dažādām situācijām, gan nopietnām gan ne tik nopietnām. No ekspedīcijas noteikti vēl paliks atmiņā redzētie meža zvēri – meža cūkas, vāveres un stirnas. Dienas pirms un pēc ekspedīcijas arī tika ļoti jauki pavadītas, iepazīstot jauniešus no citām zemēm. Tagad ar prieku varu teikt, ka man ir draugi Slovēnijā, Čehijā, Lietuvā, Nīderlandē un Somijā. Tik tiešām – šie vakari pie ugunskura vai sēžot iekšā un runājot par visu un tai pat laikā par neko paliks prātā vēl ilgi .”

    Saite uz šo ziņu..
  • Pirmā pieredze
    Pirmā pieredze
    Comments Off on Pirmā pieredze

    Rīgas Ostvalda vidusskolas programmas Award zelta līmeņa dalībniece Diāna Bondareva: “Uzsākot pedagoģes gaitas, vēlējos pamēģināt darbu vasaras nometnē, un šovasar mans sapnis piepildījās! Sava zelta projekta ietvaros 1.-8.jūlijā deju treneres lomā piedalījos vasaras sporta nometnē “Esperansa”. Mana projekta mērķis – iepazīstināt nometnes dalībniekus ar sociālo deju. Engurē pasniedzu nosacīti jauno virzienu sociālajās dejās – Zouk (Zuks).

    Zouk ir skaists, mūsdienīgs brazīliešu dejas stils, kas cēlies no Lambadas un radies 1990. gados Dienvidamerikā. Tā ir lēna un jutekliska deja, ar daudziem soļiem un pagriezieniem, kura spēj uzlabot stāju, nostiprināt muskuļus, attīstīt ķermeņa plastiskumu un elastību. Zouk deja ir īpaša ar to, ka to var dejot ar partneri pie jebkuras mūzikas un tā dod pārsteidzošu brīvību mūzikas un kustību interpretācijai, salīdzinot ar citām pāru dejām.

    Novadīju 5 nodarbības. Sākām ar teoriju, ritma izprašanu, bāzes soļiem un beidzām ar Zouk nodarbībām pāros, kuru laikā mēs mēģinājām salikt kopā visus iemācītos soļus un figūras. Nodarbības sastāvēja no vairākiem posmiem: iesildīšanās, strečings, bāzes soļi, iepriekšējā materiāla atkārtošana, jauna materiāla apgūšana un minitrenings. Nodarbības ilga 1,5-2 stundas.

    Gatavojos un plānoju deju nodarbību programmu pat naktī, sapnī redzot kādā veidā iedot jauno materiālu, kā labāk paskaidrot jaunus soļus, kad dot iespēju bērniem padejot pāros u.t.t. Gatavojoties nodarbībām, neapšaubāmi man palīdzēja iepriekš iegūtās zināšanas un prasmes no treniņiem ar saviem treneriem, deju pieredze kā tāda, video no Youtube un, protams, kolēģu uzslava un atbalsts.

    Nometnes sākumā mēģināju strādāt ar pilnīgi visiem nometnes dalībniekiem, bet drīz nonācu pie secinājuma, ka labāk būtu strādāt tikai ar vecāko skolēnu grupu. Mans pieņēmums attaisnojās un ļāva sasniegt labus rezultātus. Paši vecākās grupas skolēni bija ļoti ieinteresēti un motivēti piedalīties deju apmācībās.

    Man tas bija personīgais izaicinājums, jo, pirmkārt, tā bija vispār mana pirmā pieredze nometnē, otrkārt, pirmā pieredze deju pasniegšanā, neskatoties uz to, manuprāt, man izdevās sasniegt savus mērķus un gūt no procesa un sasniegtā rezultāta gandarījumu!

    Nometnes dalībnieku atsauksmes:

    Toms (9. klase): ”Es labprāt pamēģināju kaut-ko jauno, jaunas dejas, jo agrāk nekad vispār nedejoju.”

    Ļevs (7. klase): “Man patika dejot ar meitenēm. Zouk deju nodarbību pieredze palīdzēja man justies drošāk gan vakara diskotēkās, gan uzstājoties nometnes noslēguma gala koncertā.”

    Anna (8. klase): “Bija ļoti interesanti iepazīties ar tādu deju kā Zouk, bija ļoti izzinoši iepazīt radoši sevi un reizē arī jautri! Paldies deju skolotājai Diānai!”

    Marija (9. klase): “Man patīk dejot, tādā veidā es varu gūt pozitīvu noskaņu. Zouk nodarbībās ar skolotāju Diānu attīstījās plastiskums, muzikalitāte un ritma izjūta.”

    Saite uz šo ziņu..
  • Intervija ar 2011. gada zeltiem
    Comments Off on Intervija ar 2011. gada zeltiem

    2011. gada 3.decembrī par savu mērķu sasniegšanu Rīgas Stradiņa universitātē Katrīnai Sprudzānei, Ditai Bēterei un Laurai Sprudzānei tika pasniegti Edinburgas hercoga starptautiskās jauniešu pašaudzināšanas programmas Award Zelta līmeņa apbalvojumi. Award dalībniece Madara Rakšte vēlējās noskaidrot, kā meitenēm iet šobrīd un vai dalība programmā Award viņām ir atstājusi pozitīvas atmiņas un zināšanas, kā arī pieredzi, ko izmantot arī turpmāk.

    zelts

    Lūdzu, pastāstiet par sevi!

    dita

    l-and-kate

    Kāpēc nolēmāt iesaistīties programmā Award?

    DITA: Par iesaistīšanos programmā jāpasakās Balvu Valsts ģimnāzijas skolotājai Valentīnai Pužulei, kura šo programmu iepazīstināja “teicamnieku pulciņā”. Mani piesaistīja iespēja piedalīties vasaras nometnēs un citos pasākumos kopa ar jauniešiem no visas Latvijas un Award sadarbības valstīm ārzemēs.

    LAURA: Par Award programmu izstāstīja Award vadītāja Valentīna Pužule, izklausījās interesants un lietderīgs veids kā pavadīt savu brīvo laiku un pilnveidot sevi, tāpēc arī iesaistījos.

    KATRĪNA:  Visa sākums bija devītās klases eksāmenu laikā, kad paralēli konsultācijām dažādos mācību priešmetos, skolotāja Valentīna Pužule piedāvāja maniem klasesbiedriem iespēju doties uz vasaras nometni Liepājas pusē. Likās, ka piedāvājumus neattiecās uz mani, jo nebiju teicamniece, toties meln-sarkani mati gan man bija. Anatomijas skolotājai par tādu krāsas izvēli bija ko teikt, tādēļ nodomāju, ka “izredzēto” lokā tik drīz netikšu.   Desmitā mācību gada sākumā no skolas biedriem uzzināju par biedrību “Septiņpadsmit” un to, cik dažādām aktivitātēm ir pildīts biedrības dalībnieku kalendārs. Man arī bija vēlme piedzīvot līdzīgas lietas.

    Izrādījās, ka vasaras nometnes un biedrības vienojošais elements bija skolotāja Valentīna, kura piedāvāja iespēju iesaistīties programmā Award.  Tad nu sadūšojos un ar saviem trūkumiem – vidējo atzīmi 7,6  un nu jau rudajiem matiem –  un domu “kas būs – būs”, devos pie Award vadītājas, jo vairs negribēju laist garām iespējas.

     

    Kādas aktivitātes veicāt zelta līmenī, un kādi bija mērķi, kurus tiecāties sasniegt?

    DITA:
    Prasmes – Franču valodas apguve

    Fiziskā sagatavotība – Volejbols

    Labais darbs – dažādi pienākumi Balvu Romas katoļu baznīcā

    Zelta projekts – baznīcas renovēšana Kārsavā

    Zelta ekspedīcija – dabas izpēte Igaunijā

    LAURA:  Jāsāk būs atcerēties, jo diezgan ilgs laiks pagājis. Zelta līmenī es spēlēju volejbolupadziļināti mācījos angļu valodu  un brīvprātīgajā darbā veidoju ziedu kompozīcijas baznīcā.

    KATRĪNA: Brīvprātīgā darba mērķis bija organizēt starptautisku jauniešu apmaiņas projektu, tādēļ 12 mēnešu garumā gatavojos tam visdažādākajos veidos. Pašā sākumā – apmeklēju Jaunatnes starptautisko programmu aģentūras organizēto pasākumu, kura ietvaros slīpēju projekta ideju. Kopā ar “Raibais Kaķis” biedriem ideju pārcēlām projekta pieteikumā un cītīgi atlasījām partnerorganizācijas. Kamēr gaidījām projekta apstiprinājumu, palīdzēju ar dažādu aktivitāšu organizēšanu vietējā jauniešu centrā. Itin katra nodarbe palīdzēja sagatavoties projektam “Feel it”, kurš 2010.gada augustā notika Balvos un kurā piedalījās latvieši, igauņi,itāļi, turki un ungāri. Prasmju jomā vēlējos attīstīt pacietību, tādēļ nolēmu to apgūt ar origami palīdzību. Individuālais mērķis: uzlocīt 1000 dzērves. Tās izveidoju no 500 parastām a4 formāta biroj-papīra lapām, kuras pirms tam vēl bija attiecīgi jāsagatavo. Protams, dažādības nolūkos locīju arī citas figūras. Fiziskajā sagatavotībā nodarbojos ar ārstniecisko vingrošanu. Šīs jomas individuālais mērķis bija izveidot veselīgu ieradumu veltīt laiku īpaša vingrinājumu kompleksa izpildei. Zelta līmeņa projektu īstenoju Kārsavā, kur 2010.gada jūnijā turpinājām iepriekšējo programmas Award dalībnieku darbus. Piecas dienas pucējām baznīcu un tās apkārtni.

    2011.gada vasarā četras dienas veltīju tam, lai piedzīvojumu ceļojuma ietvaros iepazītos ar Alūksnes augstienē esošajiem pilskalniem un kalniem.

     

    Vai atceraties kādas grūtības  vai problēmas, ar kurām nācas saskarties?

    DITA: Visas aktivitātes sagādāja lielu prieku un bija pašas par sevi interesantas – volejbolu spēlēju un franču valodu mācos joprojām. Visgrūtākais  bija pieturēties pie plāna un šīs aktivitātes veikt regulāri. Arī, ja ir slinkums, ja parādās kādas citas, varbūt tajā brīdī interesantākas lietas, ko darīt.

    LAURA: Īsti neatceros tādas ļoti izteiktas grūtības. Visgrūtākais laikam bija noiet piedzīvojumu ceļojumā tos daudzos km, kad smaga soma mugurā un kājas jau piekusušas.

    KATRĪNA: Atceros, ka bija grūti projekta “Feel it” laikā, jo visu gribēju maksimāli izdarīt pati. Ceturtajā projekta dienā man vairs nebija spēka, tādēļ mani draugi un pārējo valstu grupu līderi nolēma man piešķirt brīvdienu un pārņēma vadību savās rokās. Todien kārtīgi izgulējos un pēc tāda restarta biju atguvusi spēkus un gribu darboties tālāk.

     

    Kura joma – fiziskā sagatavotība, brīvprātīgais darbs, prasmes, piedzīvojumu ceļojums – bija pati labākā, interesantākā un atmiņām bagātākā?

    DITA: Zelta projekta veikšana Kārsavā un ekspedīcija Igaunijā ir palikušas atmiņā visspilgtāk. Tās ir aktivitātes, kuras, es, droši vien, nebūtu veikusi, ja nebūtu bijusi programmas Award dalībniece.

    LAURA:  Man vislabāk atmiņā palicis piedzīvojumu ceļojums, jo tā laikā mēs ne tikai iepazinām jaunas Igaunijas vietas, bet pētījām arī dabu. Nekad nebiju redzējusi lauku ar griķu stādiem, ko šajā piedzīvojumā redzēju.

    KATRĪNA: Katra joma bija īpaša. Joprojām atceros to labo sajūtu, kas pārņēma ķermeni pēc kārtīgas izvingrošanās – jutos dzīvīgi, bet reizē ar tādu patīkamu smagumu. Brīvprātīgais darbs bija interesants, jo to pildot bronzas un zelta līmenī satiku cilvēkus ar dažādu dzīves pieredzi. Prasmju jomas aktivitātes vienmēr bijušas ar krietni dziļāku domu, nekā tas pārējiem redzams. Nebūšu diez ko oriģināla pieminēdama piedzīvojumu ceļojumu, jo būt pie dabas nozīmē, ka esi izvēlējies atslēgties no tā, kas ir bijis, un tā, kas vēl būs, lai piedzīvotu to, kā ir būt šeit un tagad.

     

    Vai iegūtās zināšanas, prasmes un pieredze, ko savulaik guvāt iesaistoties šajā pašizaugsmes programmā, tiek izmantotas arī šobrīd?

    DITA: Iegūtā  pieredze Award programmā, tāpat kā jebkura gūtā pieredze, protams tiek izmantota arī šobrīd. Visas aktivitātes, kuras veicu, pasākumi, kuros piedalījos un cilvēki, kurus satiku šīs programmas ietvaros, ir savā ziņā veidojuši mani tādu, kāda es esmu, un kā es redzu pasauli. Ja pārkāpj uz mazākām dimensijām, tad varu teikt, ka vēl joprojam labprāt spelēju volejbolu un gadās saskarties arī ar franču valodu, jo Freiburga atrodas pusstundas brauciena attālumā no Francijas.

    LAURA:  Protams, viss kas dzīvē iemācīts, kaut kādā situācijā noder. Piemēram, orientēšanās kartē un kompasa izmantošana.

    KATRĪNA: Tieši pašas pieredze ir dzinulis darbā – atsaucos uz to, lai radītu iespēju jauniešiem iespējami pilnvērtīgi izmantot individuālo programmu sniegtās iespējas. Uzskatu, ka programmas laikā gūtās zināšanas un prasmes, kas saistītas ar ceļošanu, ir gana labas, tādēļ, lai tās nepārklātos ar putekļu kārtu, laiku pa laikam cenšos tās likt lietā.

     

    Kāds Jūsuprāt ir lielākais ieguvums, ko guvāt, piedaloties programmā Award?

    DITA: Pieredze.

    LAURA: Pats svarīgākais ir tas, ka es ieguvu daudz pozitīvu emociju un jaunus draugus.

    KATRĪNA: Īpašās attiecības ar cilvēkiem, ar kuriem kopā devos piedzīvojumu ceļojumos un ar kuriem īstenoju zelta līmeņa projektu.

    Padalieties sajūtās. Kādas tās bija, kad saņēmāt ilgi gaidīto zelta apbalvojumu?

    DITA: Apbalvojuma saņemšanas brīdī, godīgi sakot, nekādu īpašu sajūtu nebija. Savukārt, brīžos, kad pārvarēju savu slinkumu un plānoto Award aktivitāti veicu, tad  prieks un gandarījums katru reizi bija arvien lielāks. Tajos brīžos, kad zināju “šī ir pēdējā diena, pēdējā reize, kad man ir jāveic labais darbs/jāmācās franču valoda/jāpiedalās volejbola teniņā utt.”, bija skumji, ka nu tas ir galā. Bija liela vēlme nospraust nākošo mērķi un apgūt ko jaunu.

    LAURA: Bija pozitīvas emocijas, prieks, ka mans ieguldītais darbs ir vainagojies ar zeltu.

    KATRĪNA: Atminos, ka tajā lietainajā dienā, gatavojoties apbalvošanas pasākumam, mājās valdīja svētku sajūta. Rīgas Stradiņa universitātes aulā, kamēr gaidīju brīdi, kad mani aicinās saņemt apbalvojumu, domāju par to, kas tad īsti ir padarīts un sasniegts.

    Pēc patroneses video sveiciena biju mazliet sašļukusi – radās sajūta, ka šis apbalvošanas pasākums nav tik īpašs kā tas, kurš notika pirms gada un kura laikā no bijušās prezidentes rokām zelta apbalvojumus saņēma man tuvi cilvēki. Šo sajūtu gan ātri nopurināju un atgādināju sev, ka neatkarīgi no tā, kas apbalvojumu pasniedz, tā patieso vērtību jebkurā gadījumā zināšu tikai es pati.

     

    Ieteikumi un novēlējumi esošajiem un topošajiem Award dalībniekiem.

    DITA: Pārkāp sev pāri un dari vismaz maz-mazlietiņ vairāk, neka tu biji domājis/domājusi, ka spēj.

    LAURA: Lai izdodas katram sasniegt savus iecerētos mērķus un virsotnes.

    KATRĪNA: Veltīt krietnu laika sprīdi pārdomām par to, ko patiešām vēlaties darīt programmas Award ietvaros un ko tieši vēlaties sasniegt. Domājiet ar vērienu, esiet prasīgi pret sevi un divtik drosmīgi un apņēmīgi sasniegt to, ko vēlaties!

    Saite uz šo ziņu..
  • “Award piecīši” darbībā
    “Award piecīši” darbībā
    Comments Off on “Award piecīši” darbībā

    Mēs, pieci Lielvārdes pamatskolas absolventi – AWARD vienības dalībnieki, 2016.gada vasarā no 10. līdz 14.jūlijam, pavadījām “Saulgriežu Vasaras vidusskolā”, kur īstenojām programmas Award zelta  līmeņa projektu. Šī projekta mērķis bija stiprināt mūsu organizatoriskās prasmes. Darbošanos skolēnu nometnē piedāvāja mūsu Award vadītāja Inga Blumfelde, jo vairākos projektos viņa ir sadarbojusies ar Saulgriežu Vasaras vidusskolas direktori.

    Kā mums pastāstīja nometnes direktore Ilze Kreišmane, Saulgriežu Vasaras vidusskola (SVV) darbojas kopš 1993.gada. Katru vasaru nometne tiek rīkota kādā citā Latvijas vietā. Šajā vasarā – Smiltenes novada Variņu pamatskolas telpās. Ilze Kreišmane bija ieinteresēta par mūsu iesaistīšanos un līdzdalību nometnes aktivitāšu organizēšanā, plānošanā un vadīšanā. Šī sadarbības pieredze bija jauna un interesanta gan mums, gan nometnes vadītājiem, gan arī nometnes dalībniekiem.

    swings

    Gatavojamies

    Kad bija nolemts, ka Zelta projektu īstenosim SVV, sākām domāt un izstrādāt dažādas idejas. Tā kā nometne darbojas jau vairāk nekā 20 gadus, tad tas mums bija pamatīgs izaicinājums. Vispirms saņēmām nometnes plānu un dienas kārtību. Iepazināmies ar mācību programmu un SVV noteikumiem. Vairākas reizes tikāmies pie mūsu Award vadītājas, lai saplānotu iecerētos darbus.

    10.jūlija rīta agrumā pulcējāmies, lai dotos garajā ceļā ar divām automašīnām. Mūsu šoferīši Kates tētis un mūsu Award vadītāja. Traucāmies pretī piedzīvojumiem un atbildības pilnām dienām.

    karte

    Pēc divām stundām ieradāmies Variņu pamatskolā. Nometnes vietu atrast bija viegli, jo mūs sagaidīja vairākas ceļa norādes uz SVV. Mūs atsaucīgi sagaidīja vairāki nometnes darbinieki. Iekārtojāmies klasēs uz matračiem, apskatījām telpas, iepazināmies ar skolas apkārtni un  ķērāmies pie darba. Laika vēl bija daudz, jo nometnes dalībnieki sabrauca tikai krietni vēlā pēcpusdienā. Veicām vairākus sagatavošanās darbus – iekārtojām dalībnieku dienasgrāmatas, izveidojām pirmā vakara afišu, sakārtojām informācijas stendu. Vakarā – nometnes atklāšanas pasākums.zaale

    Nometnes atklāšana. Zilajos krekliņos – nometnes darbinieki un mēs

    Mūsu izjūtas pirmās dienas beigās

    • Vajadzēja daudz laika, lai iejustos un saprastu, ko darīt.
    • Bija nedroši, jo nezināju, kā viss notiks, kādas attiecības būs ar nometnes dalībniekiem.
    • Biju gatavs palīdzēt dažādos saimnieciskos un organizatoriskos darbos.
    • Neziņa, vēlme ātrāk visu uzsākt un palīdzēt.
    • Biju gatava aktīvi palīdzēt SVV darbiniekiem. Gaidīju daudz darba un pienākumu.

     

    Saulgriežu Vasaras vidusskola ir latviskuma un latvietības nometne. Trīs nedēļas katru vasaru aptuveni 45 jaunieši vecumā no 13 līdz 17 gadiem pavada iepazīstot kādu Latvijas nostūri un reizē iepazīstot sevi un savus līdz šim neatklātos talantus kā arī izkopjot savas jau atpazītās dotības.

    Nometnes laikā piedāvājām un izstrādājām idejas dažādu aktivitāšu īstenošanai, sadarbojāmies ar nometnes vadītājiem un audzinātājiem, piedalījāmies nometnes rīta apspriedēs pie galvenā audzinātāja, sagatavojām un sakārtojām nometnes darba materiālus, izgatavojām uzskates līdzekļus, vadījām spēles, līdzdarbojāmies sporta spēļu un citu aktivitāšu organizēšanā, veicām saimnieciskos darbus, veicām sava darba analīzi.

    group-work

    Laiks “piecīšu” aktivitātēm!

    Pēdējā dienas izjūtas

    • Daudzi jau bija iepazīti, tāpēc jutos droši.
    • Bija mazliet bēdīgi, ka jābrauc prom. Ir satikti daudzi jauni, draudzīgi un jautri cilvēki.
    • Gandarījums par paveikto.
    • Biju priecīga par paveiktajiem darbiem.
    • Guvu interesantu, nekad nepiedzīvotu pieredzi.

    feast

    Saimniekošana virtuvē

    Mums patika

    • Oriģinālās aktivitātes, atvērtie dalībnieki un vadītāji. Patika dziedāt korī un ievērot SVV tradīcijas un censties ieviest jaunas idejas.
    • Draudzīgais dalībnieku un darbinieku kolektīvs.
    • Vakara pasākumi.
    • Nodarbības, plakātu veidošana, cilvēki nometnē.
    • Palīdzēt organizēt, izteikt savas domas. Bija prieks, ja kaut kas no mūsu ieteikuma noderēja.

    candles

    Gatavošanās tematiskajam vakaram

    Lielākais izaicinājums

    • Pirmā diena un visas šīs dienas notikumi.
    • Pastāstīt nometnes dalībniekiem, kas ir Award.
    • Stāšanās publikas priekšā un rādīt prezentāciju par mūsu programmu.
    • Lielākais izaicinājums bija izdomāt nebijušas aktivitātes, jo nometne notiek jau daudzus gadus.
    • Būt kopā ar nepazīstamiem cilvēkiem un piedāvāt idejas.

    screen

    Programmas Award prezentēšana

    Personīgais ieguvums

    • Komunikācija ar tikko iepazītiem cilvēkiem.
    • Likt lietā savas zīmēšanas prasmes.
    • Pieredze, jauni draugi, jaunas idejas, tikt galā ar izaicinājumu – dalību projektā.
    • Dalība dažādās jautrās aktivitātēs un iepazīšanās ar atraktīviem cilvēkiem.
    • Uzzināju daudz jauna par SVV, sapazinos ar daudziem cilvēkiem.

    needle

    Vizuālā māksla, rokdarbi un glītrakstīšana

    Pateicība SVV:

    • Paldies par laipno un draudzīgo uzņemšanu.
    • Paldies par jauki pavadītajām dienām ļoti draudzīgā atmosfērā.
    • Paldies par atsaucību un uzņemšanu, par interesantajām dienām.
    • Paldies par laipno uzņemšanu, par lielisko pieredzi, par iespēju darboties idejām bagātā vidē.
    • Pateicos par uzņemšanu, kur varējām radoši un interesanti darboties.

    Zelta projekta dalībniekiem bija iespēja sasniegt izvirzīto mērķi – pilnveidot plānošanas, vadīšanas, saimniekošanas, sadarbības, organizatoriskās prasmes skolēnu vasaras nometnē.

    Dalībnieku secinājumi – lai veiktu šādu projektu:

    • Jāpārvar šķēršļi un grūtības, jāprot ātri reaģēt uz izmaiņām dienas plānojumā.
    • Jābūt gatavam darboties jaunā, nepazīstamā vidē, jāprot pielāgoties situācijai.
    • Vajadzīgas daudzas, jaunas, interesantas idejas un vēlme visur iesaistīties.
    • Jābūt gatavam, ka nometnē būs ļoti dažādi cilvēki, ka būs jāpiedalās aktivitāšu plānošanā un vadīšanā.
    • Jāprot palīdzēt pat tad, kad neviens to nelūdz, jāprot kvalitatīvi novadīt kādus dienas daļu ar savām idejām.

    victory

    Nometnes direktore I.Kreišmane: “Paldies par sadarbību!”

    Paldies atbalstītājiem – mūsu Award vadītājai Ingai Blumfeldei, mūsu vecākiem, Lielvārdes pamatskolas direktoram Andim Pētersonam, par finansiālo atbalstu paldies Lielvārdes novada pašvaldībai.

    Izsakām pateicību par iespēju dažas dienas būt SVV pulkā, par draudzīgo pieņemšanu, par ļaušanos ierastās kārtības pielāgošanā, par sniegto pieredzi Award jauniešu radošajā darbībā. Paldies personīgi Ilzei Kreišmanei un VISAI SVV saimei.

    Lielvārdes pamatskolas Award vienības zelta līmeņa projekta dalībnieki: Kate Strazda, Madara Lipiņa, Aiga Bernāne, Agris Lapiņš, Niks Blumfelds

     

    Saite uz šo ziņu..
  • Kas ir aiz apvāršņa?
    Kas ir aiz apvāršņa?
    Comments Off on Kas ir aiz apvāršņa?

    13.augustā – lietainā, bet siltā dienā uzsākām savu bronzas līmeņa pētniecisko ceļojumu uz Lielupes ieleju Valteros. Stacijā mūs pavadīja novērtētāja Linda Ostrovska, vēlot izturību un spēku: “Lai cik, grūti arī būtu, vienmēr atcerieties, ka pēc divām dienām atkal būsiet mājās.” Tie bija īstie spēka vārdi, kas patiešām palīdzēja izturēt visus pārbaudījumus.

    Uzsākot piedzīvojumu ceļojumu, pēc pārdesmit metriem gandrīz pazaudējām guļammaisu, jo tas nebija labi piestiprināts. Plēves un gumijas zābaki, smagās mugursomas, teltis, katliņi un citas lietas, salīdzinot ar smago skolas somu, parasto ikdienu vērsa pasakā. Vismaz tā mums šķita tagad. Garais ceļš cauri salijušam mežam pa stigām, takām un taciņām, vairoja mūsu spītību izturēt līdz galam. Arī mellenes, brūklenes un kazenes lietainā mežā šķita īpaši garšīgas. Nonākot Lielupes ielejā, lietus nemitējās, vējš pieņēmās spēkā. Bija auksti. Malks karstas tējas no termosa bija sildošs glābiņš. Steidzīgi gādājām malku – lai izdzīvotu, vajadzēja iekurināt ugunskuru un pagatavot pusdienas. Dežurantiem klājās grūti. Iekurt uguni, nemitīgi līņājot lietum, bija īsts pārbaudījums. Arī pārējiem – malkas gādātājiem nebija vieglāk. Kādreiz sausie koku zari, bija iekrituši zālē un tā iepinušies tajā, ka ar spēka piepūli nācās tos izraut no slapjajām skavām. Pirmais lielais prieks mums bija par iekurto uguni, kas sildīja un deva cerības izturēt. Arī makaroni ar dārzeņiem šķita visgardākā maltīte šādos apstākļos. Dīvaini, bet brūkleņu lapu tēja bija ļoti garšīga.

    Pēc pusdienām slējām teltis. Vējš pieņēmās spēka. Tagad uzsliet telti pļavā, salīdzinot ar sagatavošanās pārgājienu, kurā laiks bija labs, saulains, bez tik liela vēja, bija īsts pārbaudījums.

    Rūpīgi izvēlējāmies vietu – līdzenāku, lai lietum pieņemoties  spēkā, mēs negulētu „ezera” vidū.

    Mietiņi bija rūpīgi jānostiprina, jo vējš pļavā joprojām pūta ļoti stipri. Rūpīgi nostiepām pār teltīm otros jumtus – nojumes, lai ūdens nepilētu telts iekšpusē.

    Vēl atlika piepūst matračus, lai būtu siltāka gulēšana, cerot, ka naktī gaisa temperatūra nepazemināsies zem 10 grādiem.

    auksti

    Pēc herbārija ievākšanas, gājām vēl meklēt malku, jo bija jāgatavo vakariņas.

    Ugunskurs mūs visus patīkami sildīja. Izceptie kartupeļi ugunskurā bija neizsakāmi gardi. Laikam ir taisnība tiem, kuri saka, ka uz dzīvās uguns gatavots ēdiens ir daudz garšīgāks par to, kas vārīts uz gāzes vai elektriskās plīts. Un vēl viena svarīga atziņa – pašu rokām gatavots ēdiens ir visgaršīgākais.

     

    Pēc vakariņām, mūs pārsteidza gulbju ģimene, kura izkāpa krastā ar trīs mazajiem gulbēniem. Lai gan tētis, izpletis spārnus, izrāpās no ūdens pirmais, viņš bija draudzīgs. Pēc viņa krastā iznāca arī mamma ar trim pelēkiem gulbīšiem. Mazuļi tīrīja savus mazos spārnus un jocīgi izstiepdami, izplezdami un purinādami, cik vien spēka, centās tos izžāvēt. Krastā viņi jutās drošībā.

    Ļizu tas sajūsmināja un iedvesmoja, vēlāk šīs jūtas pārtapa dzejolī par gulbjiem.

    gulbji

    Lietus te mitējās, te atkal līņāja, kaitinot mūs. Vējš joprojām traucās pāri pļavai izžāvēt salijušos augus, kuri ūdens smaguma dēļ, liecās ar vien zemāk pie zemes. Mūsu gaišā cerība bija ugunskurs – sildot un priecējot arī šādos bezcerīgos laika apstākļos. Visi kopīgi apzinājāmies vienu – nekavējoties jāsāk gādāt malka visai naktij, ja izmirksim teltī- sildīs un žāvēs uguns. Stacionārā koka nojume palika bez plēves, vējš to saplucināja sīkās strēmelēs.

    pljava

    No rīta saullēkts sveica uzvarētājus, kas bija izturējuši vējaino un lietaino nakti pļavā.

    lec_saule

    Pie brokastu galda pārrunājām nakts iespaidus. Mazajai Katjai likās, ka tieši viņu telts saņēma vēja pūtienu visstiprāko. “Sajūta bija tāda, ka likās – tūlīt lidosim, tik spēji vējš raustīja otrā jumta -nojumes aukliņas. Likās, ka guļam dušas telpā, kurā nemitīgi smidzina ūdens, it kā kāds būtu aizmirsis aizgriezt ūdenskrānu.” To izdzīvoja ikviens no mums.

    Aleksandras uzdevums šajā pārgājienā bija pārvarēt bailes, nakšņojot noslēgtā telpā, bet Ļizai – uzdrīkstēties nakšņot brīvā dabā. Abas ir godam izturējušas pārbaudījumu.

    Pēc brokastīm ķērāmies pie galvenā, turpinājām vakar iesākto, vācām un fotografējām augus. Darjai fotografēšana padevās nevainojami, Lielā Katja un Nastja rūpīgi kārtoja starp papīra lapām augus. Aleksandra zīmēja pļavas zelta sakni. Mazā Katja un Ļiza gādāja par herbāriju drošību – pārsēja ar aukliņām un ievietoja kartona „elpojošajās” mapītēs. Sadarbība – gan darbs, gan savstarpējā saskaņa grupā izdevās. Mūs pārsteidza un iedvesmoja tas, cik bagāta var būt upes ielejas pļava gan ar augiem, gan putnu dziesmām, kurās klausoties darbs ritēja ātrāk.

    gulbs

    Gulbju ģimeni ne no rīta, ne pēc pusdienām mēs nekur nemanījām. Pēkšņi, upes otrajā krastā mūs pārsteidza kaut kas balts, kas majestātiski savicināja skaistus vēdekļveidīgus baltus spārnus un aizlidoja uz niedru puduri upes viducī. Tas bija baltais gārnis. Latvijā tie esot manīti kopš 2000. gada. Izšķir balto un sudraba, saukto arī par eņģeļa gārni, kura spārnu švīkoņa nav dzirdama, viņam ceļoties gaisā. Kurš to vēro – ir laimīgs uz mūžu.

    Mūs arī pārņēma lidojuma sajūta un mūžīgais jautājums: ”Kas ir aiz  apvāršņa?…”

    Daria, Jekaterina, Jelizaveta, Aleksandra, Jekaterina un Anastasija – programmas Award dalībnieces no Ostvalda vidusskolas Award vienības.

    Saite uz šo ziņu..
  • Piedzīvojumu ceļojumi Lejasciema apkaimē
    Comments Off on Piedzīvojumu ceļojumi Lejasciema apkaimē

    13. augustā veiksmīgi noslēdzās mūsu programmas Award ieskaites piedzīvojumu ceļojums – divu dienu pārgājiens, kura mērķis bija iepazīties ar Lejasciema pagasta indīgajiem, aizsargājamajiem un ārstniecībā izmantojamajiem augiem. Šis bija mūsu otrais kopīgais pārgājiens; pirmais bija izmēģinājuma piedzīvojumu ceļojums, kura mērķis bija izpētīt Lejasciema pagasta gaisa kvalitāti.

    Izmēģinājuma piedzīvojumu ceļojumā piedalījās seši programmas Award programmas dalībnieki – es, Līva Kampe, Endijs Puļļa, Mareks Pencis, Inese Degune un Alise Prancāne. Šis ceļojums norisinājās no 30.07 līdz 31.07.2016 un bija pirmais šāda veida pārgājiens, kurā esmu piedalījusies.

    Jāsaka gan, ka otrajā, ieskaites ceļojumā, gājām vairs tikai četri dalībnieki – es, Līva, Endijs un Mareks. Taču šis pārgājiens izdevās daudz labāks, ieplānotais laiks ļoti labi sakrita art to, kurā ieradāmies norunātajos punktos, kā arī mērķis bija saplānots daudz precīzāk. Pēc ceļojuma atgriezāmies jauniešu centrā, lai noslēgtu pārgājienu ar mērķa prezentēšanu. Bijām ļoti noguruši, taču apmierināti ar paveikto. Tagad daudz labāk esam iepazinuši augu sugas, kā arī esam priecīgi par to, ka pārcietām ļoti auksto nakti teltīs.

    Lielu paldies vēlamies teikt mūsu grupas vadītājām – Ingai Deigelei un Annai Žīgurei, par palīdzību ceļojuma tapšanā, un mūsu uzraudzīšanu ceļojuma laikā!

    Iesaku visiem doties šāda veida pārgājienos, jo viss ka ir vajadzīgs ir laba kompānija un galamērķis!

     

    Linda Ļapere – programmas Award dalībniece no Lejasciema

     

    Saite uz šo ziņu..
  • Piedzīvojums Gaujas Nacionālajā parkā ar kultūrvēsturisku pieskaņu
    Comments Off on Piedzīvojums Gaujas Nacionālajā parkā ar kultūrvēsturisku pieskaņu

     

    No 15.-17.jūlijam Award sudraba komanda – salaspilietes Madara Rakšte, Santa Lunte, Elizabete Putniņa, Aliāna Daniela Ņikitina un programmas Award dalībniece no Jelgavas – Laima Dille, veica savu izplānoto piedzīvojuma ceļojuma maršrutu: Līgatne – Ieriķi – Drabeši – Āraiši – Cēsis. Ceļojuma laikā vajadzēja sasniegt gan individuālos mērķus, gan vienu kopīgo grupas mērķi: ekspedīcijas laikā izpētīt kultūrvēsturiskos objektus, to vēsturi, atrašanās vietu un unikalitāti.

    1.diena: Līgatne-Ieriķi- Drabeši, sākām savu ceļojumu no Līgatnes skaistās un mazās apdzīvotās vietiņas, kas atrodas kalna galā un kur uz pilsētu paveras skaists skats. Turpinājām savu ceļojumu līdz Ieriķiem, pa ceļām apskatot  Zivju nārsta vērošana taku, kuru dēvē arī par dzīvnieku un putnu vērošanas vietu. Nākamais apskates objekts bija Ieriķu dzirnavas – takas garums 1km. Ieriķu dzirnavas ir izteikti draudzīga vieta ģimenēm ar bērniem, jo pastaigu taka ir veidota no ērta seguma taciņām, kā arī Ieriķu ūdensdzirnavas kā 17.gs.celtniecības piemineklis ir iekļauts vietējās nozīmes arhitektūras pieminekļu sarakstā.  Staigājot pa šo taku var redzēt kā tek mazā un skaistā Meldrupīte. Turpinot ceļu līdz Drabešiem, pa ceļam vēl apskatījām ģeoloģisko taku gar Amatas upi, izpētījām tiltu un upes tecēšanas virzienu.  Kad bijām uzkrājušas spēkus, tad devāmies līdz galamērķim, kur kopīgi uz ugunskura taisījām vakariņas un dzērām siltu tēju, kā arī cēlām teltis nakšņošanai.
    2. diena: Drabeši- Āraiši- Cēsis No rīta, kad kārtīgi tika paēstas brokastis, devāmies tālāk. Izpētījām Āraišu vējdzirnavas, kas celtas Drabešu muižas vajadzībām apmēram 19.gs. vidū. Noskaidrojām, ka šīm vējdzirnavām ir grozāma “galva”, ko dēvē par “cepuri” un ar speciāla mehānisma palīdzību, stāvot dzirnavu pakājē, dzirnavu “galvu” ir iespējams pagriezt pret vēju. Kā nākamais objekts bija Āraišu  baznīca, kas ir masīva akmens mūra garenbūve ar iebūvētu torni, poligonālo altārdaļu un garenass virzienā piebūvētu sakristeju.  Apmeklējām arī Āraišu ezerpili, kas arheologa Jāņa Apala vadībā ir daļēji rekonstruēta un ir viens no populārākajiem arheoloģiskā tūrisma objektiem Latvijā, kā arī tā ir bijusi nocietināta latgaļu apmetne uz Āraišu ezera salas.  Apskatot, izpētot un iegūstot jaunu informāciju, devāmies līdz Cēsim uz savu kempinga vietu. Šajā dienā nogurums jau kļuva arvien lielāks, jo bija jāstaigā pa kalniem un lejām, jo Vidzemes ceļi nav taisni.
    3. diena: Cēsis, Cēsu pils parks, ekpsedīcijas noslēgums Pēdējā dienā nolēmām izpētīt tikai vienu ievērojamu apskates objektu: Cēsu pils parku, kas ir Cēsu krāšņākais parks un iecienītākā atpūtas vieta. Tā aizsākums meklējams 1812. gadā, kad Riekstu kalna un ordeņa pilsdrupu teritorijā sāka veidot parku. Parks piederēja grāfam K.Zīversam. Izstaigājot parku, uzņemot dažādas bildes un piefiksējot svarīgāko informāciju mūsu sejās parādījās smaids, jo trīs smagas, bet tomēr interesantas dienas tika pavadītas lietderīgi, kā arī neviena no dalībniecēm nepadevās un centās izturēt līdz galam

    ***

    Šis programmas Award piedzīvojuma ceļojums notika ar Salaspils novada domes finansiālu atbalstu. Paldies Domei par sniegto atbalstu! Paldies piedzīvojumu ceļojuma uzraudzei, Award vadītājai  un Jaunatnes lietu speciālistei Salaspilī Lienei Celmiņai un piedzīvojumu ceļojuma novērtētājai Lindai Ostrovskai!

    Saite uz šo ziņu..
  • ’10 zelta apbalvojumu ieguvēju stāsts
    ’10 zelta apbalvojumu ieguvēju stāsts
    Comments Off on ’10 zelta apbalvojumu ieguvēju stāsts

    2010.gada 4.decembrī Rīgas Latviešu biedrības nama Lielajā zālē tika pasniegti 3 Edinburgas hercoga starptautiskās jauniešu pašaudzināšanas programmas Award Zelta līmeņa apbalvojumi. Par savu mērķu sasniegšanu šos apbalvojumus ieguva Arita Bērziņa – programmas dalībniece no Alūksnes – un divas Balvos dzīvojošas jaunietes – Laura Mozule un Liene Misiņa. Award nacionālā koordinatore Latvijā – Katrīna Sprudzāne – sazinājās ar apbalvojumu ieguvējām, lai noskaidrotu to, kā trim zeltenēm tagad klājas un vai pieredze, zināšanas un prasmes, kas gūtas pateicoties dalībai programmā Award, vēl joprojām tiek liktas lietā.

    Lūdzu, pastāstiet par sevi!

    Arita_AG

    Laura_AG

    Liene_AG

    Ir pagājuši pieci gadi, kopš pabeidzāt pašizaugsmes programmu Award. Kādā veidā pilnveidojaties tagad?

    Arita: Pašreiz lielu daļu mana laika aizņem studijas. Dalība Award programmā man iemācīja plānot savu laiku, tāpēc šī prasme man noder un tiek pilnveidota joprojām. Divas reizes nedēļā manu brīvo laiku aizņem dejošana studentu deju ansamblī ‘’Laima’’, tādā veidā esmu attīstījusi, uzlabojusi un pilnveidojusi savas dejošanas prasmes un daru to vēl šobrīd.

    Laura: Es uzskatu, ka Award it tikai pats sākums mūsu izaugsmē. Joprojām turpinu pilnveidoties savās prasmēs un zināšanās, spēlējot saksofonu un mācoties maģistrantūrā. Cenšos pieturēties pie veselīga dzīvesveida, tādēļ vairāk laika atvēlu fiziskām aktivitātēm un pārgājieniem. Daudz pilnveidojos, iepazīstoties ar jauniem cilvēkiem gan Latvijā, gan arī šeit Norvēģijā.

    Liene: Pilnveidojos gan studiju laikā, gan darbā, kad ik dienas saskaroties ar jauniem izaicinājumiem, cenšos pārvarēt sevi dažādās disciplīnās. Bet galvenokārt, mācos iepazīt un lietot savas Dieva dotās dāvanas un cenšos pieaugt mīlestībā.

    IMG_CROP

    Pastāstiet savas spilgtākās atmiņas no tā laika, kad darbojāties programmā Award! 

    Arita: Visspilgtāk atmiņā palikušas visas ekspedīcijas, nekad līdz tam brīdim neko tādu nebiju darījusi. Nakšņošana mežā, teltīs, putras gatavošana uz ugunskura, liels skaits noietu kilometru paliks atmiņā ilgu laiku.

    Atmiņā palikusi arī vasaras nometne, kas notika Mazsalacā. Tas patiešām bija ļoti labi pavadīts laiks, apgūtas jaunas prasmes, kopīga došanās ekspedīcijā, jauni draugi un paziņas.

    Gandarījums un atmiņā paliekoši ir visi koncerti, kuros uzstājos gan dziedot, gan dejojot. Skolas vakari un pasākumi, kuri tika ļoti labi apmeklēti un pats patīkamākais bija dzirdēt jaukās atsauksmes par labi izdevušos noorganizētu pasākumu.

    Vienmēr atcerēšos savu Zelta līmeņa projektu, jo tā bija pirmā reize kad saskaros ar bērniņiem ar īpašām vajadzībām. Tā bija neaizmirstama pieredze redzot to cik mēs varam būt dažādi, un prieks, ka varu palīdzēt un sagādāt prieku bērniem, kaut vai tikai parunājoties. Un vēl lielāks gandarījums, ka šie bērni mani atceras vēl šodien.

    Visas apbalvošanas ceremonijas bija kā lieli un skaisti svētki. Ļoti jauki atcerēties, ka Sudraba apbalvojumu pasniedza Lauris Reiniks, bet Zelta apbalvojumu Vaira Vīķe – Freiberga. Svētku sajūtu radīja jauki pārdomātie un vadītie apbalvošanas pasākumi ar slaveniem viesmāksliniekiem.

    Laura: Noteikti ekspedīcijas. Visas. Gan bronzas, gan sudraba, gan zelta. Ekspedīcijas man saistās ar pirmajiem īstajiem piedzīvojumiem kopā ar labākajiem draugiem. Nedaudz ārpus ierastās komforta zonas, bet vienotības sajūta ļāva tik pāri visām grūtībām. Telti nu protu uzcelt jebkādos apstākļos un izveidot līdzi ņemamo mantu sarakstu arī.

    Liene: Visspilgtāk atmiņā palikušas tieši ekspedīcijas. Man vienmēr patikuši pārgājieni, vēljovairāk tad, ja tajos var doties kopā ar uzticamiem draugiem, kas iegūti darbojoties šai pašā programmā „Award”. Nogurumu pēc noietiem desmitiem kilometru dienā vienmēr atsvēra piedzīvotais un apgūtais brienot pa pļavām, mežiem, reizēm nomaldoties vai apjūkot, pie zīmēm, piemēram, igauņu valodā, kuru nepārzinām, bet sadarbojoties visiem kopā, vienmēr viss tika pārvarēts un veiksmīgi atrisināts.

    IMG_0994_CROP

    Kādas aktivitātes bijāt izvēlējušās Zelta līmenī?

    Arita: Zelta līmeņa aktivitātes:

    Prasme – dziedāšana. Mērķis apgūt vokālo dziedāšanu un iemācīties dažas dziesmas.

    Fiziskā aktivitāte – vispārējās fiziskās sagatavotības uzlabošana. (skriešana, muskuļu treniņš, riteņbraukšana, peldēšana, slēpožana, sporta spēles)

    Brīvprātīgais darbs – palīdzība skolas ēdināšanas firmai. Palīdzēju gatavot un pasniegt karstos dzērienu starpbrīžos skolas kafejnīcā, palīdzība ēdnīcas un kafejnīcas dekorēšanā, palīdzēt tulkot ēdienkartes angļu un krievu valodās starptautiskos pasākumos)

    Ekspedīcija – tūrisma vietu izpēte Dienvidigaunijā.

    Zelts projekts – organizēt spēles un brīvā laika aktivitātes bērniem ar īpašām vajadzībām Latvijas Bērnu fonda nometnē.

    Laura: Prasmju līmenī pilnveidojos saksofona spēlē (ko turpinu vēl joprojām). Fiziskajā sagatavotībā apmeklēju fizioterapijas nodarbības. Labo darbu līmenī gatavoju dāvaniņas bērnu nama bērniem, bet zelta līmeņa projektu kopīgi veicām Kārsavas luterāņu baznīcas atjaunošanas darbu ietvaros.

    Liene: Zelta līmenī apguvu krievu valodas pamatus. Projekta ietvaros kopā ar vairākiem jauniešiem piedalījāmies Kārsavas baznīcas atjaunošanas darbos. Ekspedīcijā devāmies uz Latvijas – Igaunijas robežu. Fiziskā sagatavotība – iknedēļas treniņi skolā, veicot vispārējās sagatavotības vingrinājumus un citas aktivitātes, kas palīdzēja uzlabot vispārējo fizisko formu.

    Kā jūs raksturotu savu toreizējo ceļu uz pašizaugsmi?

    Arita: Atceroties Award programmas laikā piedzīvoto, tagad liekas pašsaprotami tas, ko darīju, bet kad biju programmā nemaz nebija tik viegli. Apgūt kaut ko pilnīgi jaunu, tā apgūšanai veltīt laiku un visu saplānot nemaz nebija vienkārši. Viens no aizraujošākajiem, bet tajā pašā laikā grūtākajiem pārbaudījumiem bija ekspedīcijas iziešana, jo tajā vajadzēja gan fizisku izturību, gan morālu. Padzīvot pāris dienas neparastos apstākļos bija liels pārbaudījums sev.

    Apgūstot dziedāšanu un pirmo reizi uzkāpt uz skatuves bija satraucošs mirklis. Iestudēt pasākumus, vadīt tos un būt atbildīgam par izdarīto manuprāt ir svarīgs punkts savā pašizaugsmē. Kā arī izplānot visu savu Zelta projektu, atrast kur to realizēt un nokārtot visu, lai tas izdotos, bija jāieliek liels darbs, drosme un uzņēmība, taču tagad esmu pateicīga, ka to visu kādreiz darīju, jo tas man ļauj daudzas dzīves situācijas atrisināt vienkāršāk.

    Laura: Laiks, kad veicu aktivitātes zelta līmenī bija īpašs manā dzīvē. Biju tikko beigusi vidusskolu, un viss manā dzīvē mainījās. Jāuzsāk studijas augstkolā, un jāpierod pie Rīgas ikdienas ritma. Award palīdzēja turēties pie pamatvērtībām. Toreiz arī pievienojos Award muzikālajai grupai. Gribējās sasniegt visu un izmantot dotās iespējas.

    Liene: Bija vieglāki un bija arī grūtāki brīži. Reizēm likās, ka dažās jomās īsti nevirzos uz priekšu, bet kā jau tas bieži notiek – lai ieraudzītu īsto rezultātu un izaugsmi, bija vajadzīgs, lai paiet kāds laiciņš un tad jau bija skaidrs, ka tik traki nemaz nav.

    Vai kādreiz sanāk izmantot tās zināšanas un prasmes, ko guvāt pildot savu individuālo programmu jebkurā no līmeņiem?

    Arita: Bronzas līmeņa prasme bija pasākumu organizēšanas un scenāriju rakstīšanas prasme, pēc programmas beigšanas es turpināju savu prasmi attīstīt un pielietot, jo nācās vadīt vairākus pasākumus un rakstīt scenārijus arī citiem pasākumiem.

    Sudraba līmeņa fiziskā aktivitāte bija dejošana, kopš tā laika, joprojām attīstu šo prasmi arvien labākā un augstākā līmenī.

    Mana Zelta līmeņa prasme bija apgūt dziedāšanu, šo prasmi apguvu pilnīgi no jauna, taču jau pēc gada piedalījos Noras bumbieres jauno talantu konkursā un ieguvu 2.vietu, kā arī ar dziedāšanu esmu uzstājusies vairākos koncertos un pasākumos arī pēc Awards programmas beigšanas.

    Laura: Kā jau minēju iepriekš, joprojām spēlēju saksofonu, sportoju un dodos pārgājienos. Kad dodos pārgājienos, manā somā vienmēr ir viss nepieciešamais, bet nekā lieka. Tas man noteikti noder no Award ekspedīciju pieredzes.

    IMIG_CROP

    Liene: Jā, ir situācijas, kurās atsevišķas apgūtās prasmes noder, bet lielākoties noder tieši programmas laikā „uztrenētā” disciplīna.

    Kāds ir lielākais ieguvums no tā, ka kādreiz piedalījāties programmā Award?

    Arita: Mans lielākais ieguvums, par kuru jāpateicas programmai Award, tika aizsākts tad, kad veicu savu Zelta līmeņa projektu. Tas tika veikts Balvos, kad piedalījos kā brīvprātīgā bērnu nometnē bērniem ar īpašām vajadzībām. Lai darbotos šajā nometnē kā aktivitāšu organizatore, man nācās sameklēt kontaktus ar svarīgiem cilvēkiem, kas strādā Latvijas Bērnu fondā. Pateicoties šiem iegūtajiem kontaktiem un labajām atsauksmēm par manu darbu, es joprojām, katru vasaru strādāju bērnu nometnēs bērniem ar īpašām vajadzībām. Bet pats svarīgākais –  darbs nometnēs man arī palīdzēja izvēlēties profesiju, kurā pašreiz mācos, jo darbs ar slimiem bērniņiem man deva vēlmi mācīties fizioterapiju.

    zekjes

    Laura: Neaizmirstamas atmiņas kopā ar draugiem. Tas ir mans pats lielākais ieguvums.

    Liene: Iegūtie draugi un atmiņas. Darbošanās šajā programmā ar dažiem cilvēkiem aizsāka, bet ar citiem stiprināja jau esošās draudzības saites, jo varējām kopīgi doties piedzīvojumos, apgūt jaunas prasmes, sportot utt. Vēl jāmin arī tas, ka programma deva iespēju vairāk apzināties savas spējas, kā arī kļūt atvērtākai gan pret citiem, gan attiecībā uz jauniem izaicinājumiem.

    Vai atceraties, kāda bija sajūta, kad saņēmāt Zelta apbalvojumu? Ko katrai no jums nozīmēja vai vēl joprojām nozīmē tas, ka saņēmāt šo apbalvojumu?

    Arita: Apbalvojuma saņemšana bija viens no emocionālākajiem brīžiem kāds jebkad piedzīvots. Šis mirklis man bija ļoti īpašs, jo apbalvojumu pasniedza Vaira Vīķe – Freiberga, un tas bija vēl jo īpašāks, jo apbalvošana bija manā 18. dzimšanas dienā. Izejot pēc apbalvojuma un zelta nozīmītes, bija satraucoša, bet labi padarīta darba sajūta. Gandarījumu un lepnumu par sevi radīja un joprojām rada arī tas, ka biju pirmā no Alūksnes, kas saņem Zelta apbalvojumu.

    Laura: Satraukums un gandarījuma sajūta par paveikto un par to, ka vēl kādam citam rūp mana pašizaugsme. Tas darbs, ko Award vadītāji iegulda ir vārdos neizsakāms. Es jūtos pateicīga par dalību šajā programmā, jo viss, ko esmu darījusi, veido mani un manu skatījumu uz dzīvi.

    Liene: Tas bija priecīgs notikums. Labi padarīta darba sajūta un gandarījums par savā ziņā vēl viena dzīves posma noslēgumu.

    Kādēļ jūs citiem jauniešiem ieteiktu iesaistīties programmā Award?

    Arita: Iesaistīšanās Award programmā ir sava vaida sevis pārvarēšana, iespēja pārbaudīt to, uz ko esi spējīgs. Tā ir iespēja un motivācija apgūt daudz ko jaunu, iespējams ko tādu, ko sen jau esi vēlējies iemācīties. Award programma dod iespēju iepazīties ar jauniem cilvēkiem, iemāca pašam plānot savu laiku, kā apgūt jaunās prasmes.

    Laura: Award programma ir balstīta un pamatvērtībām – izglītība, pašizaugsme un veselīgs dzīvesveids. Ir nepieciešams jauniešiem parādīt, ka tas šajā vecumā ir pats svarīgākais sakārtotai un pilnvērtīgai dzīvei turpmāk. Award sniedz neaizmirstamas emocijas, pieredzi, piedzīvojumus un draugus.

    Liene: Programma Award ir lieliska motivācija pilnveidot sevi dažādās jomās, trenēt disciplīnu, kā arī iepazīt jaunus un interesantus cilvēkus.

    Jūsu novēlējums visiem jauniešiem, kas pilda savu individuālo Award programmu.

    Arita: Esiet mērķtiecīgi un nepadodieties grūtību priekšā. Apgūstiet visu jauno ar prieku, jo iespējams, tās prasmes, ko būsiet ieguvuši, dzīvē Jums var ļoti noderēt. Iesaistieties visās Award programmas aktivitātēs, jo tā ir lieliska iespēja iepazīties ar jauniem un atraktīviem cilvēkiem. Tiecieties uz mērķi, jo saņemt Award nozīmīti ir ļoti emocionāls un skaists mirklis, ko atcerēsieties vienmēr, tāpat kā labie darbi, kurus būsiet veikuši.

    Laura: Novēlu izbaudīt laiku kopā ar citiem Award biedriem un vadītājiem, jo laiks paskrien ļoti ātri. Tvert zināšanu bagātības no visiem, kas šobrīd ir jums apkārt.

    Liene: Novēlu turēties pie sevis nospraustajiem mērķiem un tos veiksmīgi sasniegt, nepadoties, kad ceļā parādās kādas grūtības.

    Saite uz šo ziņu..
  • Renātes Award pieredze
    Renātes Award pieredze
    Comments Off on Renātes Award pieredze

    Renāte Ondzule ir jauniete no Aizkraukles, kura  Edinburgas hercoga starptautiskās jauniešu pašaudzināšanas programmas Award sudraba līmeņa apbalvojumu ieguva 2014.gada decembrī. Iepazīstoties ar ierakstiem Sasniegumu grāmatā, Award nacionālie koordinatori – Jānis un Katrīna – pievērsa uzmanību tam, ka Renāte savu individuālo programmu sākusi pildīt pēc tam, kad sasniegusi pilngadību, turklāt 50% no individuālās pašizaugsmes programmas cieši saistās ar dzīvo dabu. Lai izdibinātu mazliet vairāk par Renāti, aicinājām viņu uz elektronisku sarunu par to, kas bija un kā ir.

    Ievadam: divos teikumos pastāsti, Tavuprāt, būtiskāko par sevi!
    Es esmu topošais vides inženieris Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Pēc pārliecības Latvijas dabas patriots ar biologa sirdi.

    Kā Tu uzzināji par programmu Award un kādēļ nolēmi tajā iesaistīties?
    Ar Award programmu iepazīstināja vidusskolā. Tas šķita pēdējo laiku labākais „izgudrojums”! Bija tik daudzas lietas, kuras vēlējos izdarīt! To visu bremzēja bailes, pašapziņas trūkums. Tomēr, es sapratu, ka tā turpināt dzīvot nevar. Man bija vajadzīgs atbalsts, kas tāds, kas man liktu iet uz priekšu. Gluži kā fizikā – ja ķermenis ir miera stāvoklī, tad tas arī paliks miera stāvoklī. Lai tas sāktu kustēties, uz to jāiedarbojas ārējiem spēkiem. Mans ārējais spēks bija AWARD. Es sapratu, ja es iesaistīšos Award programmā, atpakaļceļa vairs nebūs, es iešu uz priekšu! Pagāja 4 gadi līdz es saņēmos un iestājos.

    Jauno prasmju jomā Tu izvēlējies mazliet savdabīgu darbības sfēru – ornitoloģiju. Vai vari pastāstīt, kādēļ izvēlējies tieši to?
    Gluži loģiski, ka izvēlējos darīt to, kas no sirds patīk un tā ir ornitoloģija. Man vajadzēja kādu, kas mani disciplinē regulāri mācīties. Pienākumi, kurus uzstādīja Award programma pārtapa par izklaidi. Viss ko es darīju sagādāja prieku.

    Pastāsti citiem – kas ir ornitoloģija un to kādēļ būtu vērts ar ko tādu sākt nodarboties?
    Ornitoloģija ir bioloģijas apakšnozare, kas pēta putnus visās to izpausmēs. Ornitoloģiju nevajadzētu jaukt ar putnu vērošanu. Man gan tuvāka ir putnu vērošana kā viens no dabas baudīšanas veidiem. Kāpēc ar to nodarboties? Ir lietas, kuras nevar izstāstīt un šī ir viena no tām. Atveriet kādu Latvijas putnu grāmatu, Jūs būsiet pārsteigti par Latvijas putnu daudzveidību. Šis jaunatklājums Jūs aizvedīs līdz Latvijā lielākajai nevalstiskajai dabas aizsardzības organizācijai – Latvijas Ornitoloģijas biedrību. Tad mēs kļūsim draugi un kopīgi dosimies dabā!

    Kāds bija Tavs jauno prasmju jomas mērķis, un ko Tu darīji, lai to sasniegtu? Vai bija kādi īpaši notikumi, kas īpaši spilgti palika atmiņā?
    Pieteikuma anketā rakstīju, ka vēlos mācēt atpazīt visas Latvijā sastopamās putnu sugas. Bija skaidrs, ka studēt putnu bilžu grāmatu ir nekam nederīgs pasākums. Lai sasniegtu mērķi, katru pavasara nedēļu devos dabā profesionālu ornitologu vidū, mācījos atpazīt putnus gan pēc izskata, gan balss. Jomas izpildes termiņš bija viens gads. Neskatoties uz to, ka mācības uzsāku ar priekšzināšanām, izvirzīto mērķi sasniegusi neesmu. Ar degsmi turpinu iesākto, jo tas nav reizrēķins, kurš ir konstants un nemainīgs, bez tam, cilvēkam dota spēja aizmirst iemācīto. Ne velti Alberts Einšteins teicis, ka zināšanas ir tas, kas paliek pāri, kad viss jau ir aizmirsts.
    Spilgts brīdis atmiņā ir diena, kad sāku mācīties atpazīt putnu grupu, ko sauc par ķauķiem. Lai gan zināju, ka to noteikšana pēc izskata ir ļoti sarežģīta, ticēju, ka ornitologiem ir savi noslēpumi, labi izstrādāta taktika kā tos atpazīt. Cerībā „izsūkt” vērtīgās zināšanas, kādam kungam vaicāju: “Nu, kā tad atpazīt purva ķauķi?” Saņēmu atbildi, ka visiem ķauķiem mutē ir punktiņi, bet purva ķauķim neesot. Es biju sagrauta.

    r_uupis

    “Abpusējs izbrīns”

    Vai iegūtās zināšanas un prasmes noder arī ikdienas vajadzībām, piemēram, studijām?
    Noteikti! Vides inženierim jābūt plaša redzesloka speciālistam. Jebkuras zināšanas ir noderīgas, kaut arī ja tās studiju procesā speciāli mācītas netiek. Tomēr pats galvenais ir atcerēties, ka mēs esam daba! Bērni pazīst svešzemju žirafes, tīģerus, lauvas, bet par mūsu sermulīti, caunu zina retais. Lieki piebilst, ka daba mūsdienu izpratnē tiek nodalīta, it kā tā atrastos kaut kur tālu, neaizsniedzama. Zināšanām par dabu jābūt pašsaprotamām un šādiem jautājumiem nevajadzētu tikt uzdotiem.

    Ko Tu darīji pārējās Award jomās?
    Brīvprātīgajā darbā izgatavoju un uzstādīju putnu būrīšus. Sirds gavilē redzot, ka jaunās mājas atzītas par labu esam. Padomus un palīdzīgu roku sniedza mans brālis un vectēvs. „Puiciskos” darbus gan darīju pati! Ja būtu jāizvēlas vēl kāda jauno prasmju joma, es gribētu iemācīties kāpt kokos, nu, tādos, bez zariem.

    Fiziskās sagtavotības joma mani uzrunāja vismazāk. Iespējams, tādēļ, ka stigra pieturēšanās pie grafika nav mans gadījums, tomēr savu mērķi es sasniedzu. Papildu tam, arī pavadītas dienas purvā, pārvietojoties pa sfagniem klātiem ciņiem, ir gana labas fiziskā aktivitāte.

    Ekspedīcija bija visinteresantākā, un tā notika, iespējams, skaistākajā vietā Latvijā – Staburagā. Ko mēs darījām, un kādi bija mani pārējie izvirzītie mērķi, tas paliks noslēpums un to es pastāstīšu, tad kad mēs ar Tevi, lasītāj, dosimies dabā!

    Kā Tu kopumā raksturotu savu darbošanos programmas Award ietvaros? Kas ir tas būtiskākais, pie kā esi nonākusi un ko esi paņēmusi tālākajam ceļam?

    Es ļoti priecājos! Manā draugu lokā nebija neviena „awardieša”, un tomēr, tas nebija šķērslis, lai uzrunātu pilnīgi svešus cilvēkus, lai pieteiktu savu dalību programmai. Kādam tas atkal šķita bērnišķīgi – citus manā vecumā par mammām un tētiem jau sauc, bet es te pildu kaut kādus savus mērķīšus… Es priecājos, ka uzdrošinājos! Savā ceļā gribu nebaidīties uzdrīkstēties, tieši tik vienkārši!

    Ko Tu novēli tiem jauniešiem, kuri vēl ir tikai ceļā uz savu mērķu sasniegšanu un Award apbalvojuma iegūšanu?
    Lieku roku uz sava sirds rajona un apsolu, ka tas būs patiesi neaizmirstams piedzīvojums Tavā dzīvē! Būsi atklājis jaunu pasauli, kurā dzīvo sirsnīgi ļaudis. Caur labiem darbiem būsi padarījis sevi gaišāku! Reiz mani motivēja rīkoties, tagad es gribu motivēt Tevi, lai pēcāk Tu varētu motivēt citus. Labākas pasaules dēļ – turpini iesākto!

    Noslēgumā gribu teikt lielu paldies vārdu manai Award vadītājai Sarmītei Kruglovai un visiem citiem cilvēkiem, kurus Award sapulcinājis ap sevi, lai palīdzētu jauniešiem, tostarp arī man, atrast savu ceļu uz pašizaugsmi!

    Gribu teikt lielu paldies vārdu manai Award vadītājai Sarmītei Kruglovai un visiem citiem cilvēkiem, kurus Award sapulcinājis ap sevi, lai palīdzētu jauniešiem, tostarp arī man, atrast savu ceļu uz pašizaugsmi!

    Sirsnīgs paldies par Tavām atbildēm! Novēlam, lai arī turpmāk Tev izdodas darīt to, kas patīk, un lai vienmēr ir pārsteiguma un brīnumu pilni mirkļi!

    Saite uz šo ziņu..
  • Reāls piedzīvojums
    Comments Off on Reāls piedzīvojums

     

    Piedzīvojumu ceļojuma veids: kājinieku ekspedīcija
    Piedzīvojumu ceļojuma maršruts: Muižuļi- Tūja-Dunte
    Piedzīvojumu ceļojuma mērķis:  Vidzemes piekrastes objektu apskate posmā: Muižuļi- Dunte
    Laiks: 28.08- 29.08. 2015.
    Dalībnieki: programmas Award dalībnieces no Salaspils – Madara Rakšte, Elizabete Putniņa, Santa Lunte, Aliāna Daniela Ņikitina

    1. diena
    Piektdienas rītā, kad laiks nelutināja un lija, devāmies ekspedīcijā gar Vidzemes akmeņaino jūrmalu.  Sākumā bija domāts, ka sāksim ekspedīciju no Mantiņiem, bet tā kā tur nebija, kur nolikt auto, tad ekspedīciju sākām 5km tālāk – no Muižuļu stāvlaukuma.  Ar cerību, ka drīzumā uzspīdēs saule, devāmies ceļā.  Pārgājiens gar jūru vienmēr ir patīkams, tikai šai jūrmalai raksturīgs bija tas, ka kādu daļu posma vajadzēja iet gan pa lieliem, gan maziem akmeņiem. Kamēr mākoņi aizsedza saules spožumu, tikmēr pa akmeņiem iet bija interesanti, bet, kad sāka līt, tad gan vairs tik forši un interesanti nelikās, jo akmeņi kļuva slapji, līdz ar to nācās lēnāk un uzmanīgāk uz tiem likt kāju, lai nepaslīdētu.
    Ejot gar jūrmalu, pa ceļam apskatījām Vidzemes piekrastes objektus, kā piemēram: Kutkāju ragu, Veczemju klintis, Zivtiņu atsegumu, Ežurgu klintis un Ķurmraga bāku.  Pusdienas pauzi ieturējām, kad nonācām pie Veczemju klintīm, kur mūs arī sagaidīja mūsu novērtētāja Linda.   Kad bijām paēdušas pusdienas, devāmies tālāk. Lija arvien stiprāk un stiprāk, jūras ūdens jau bija pārņēmis arī apavu iekšu, kājas un visas drēbes bija slapjas, vējš lauza lietussargus, kaut arī bija lietusmēteļi, tad arī guļammaisi kļuva nedaudz mitri, ar to arī viss lielais prieks zuda, jo stiprā lietus un vēja dēļ, kārtīgi nevarējām apskatīt objektus, jo gribējām tikt ātrāk galapunktā un sasildīties. Gājām un gājām, likās, ka mēs ejam ļoti ilgi un līdz kempingam „Krimalnieki” nemaz netiksim. Tiklīdz bija zudusi pacietība skrējām pie katra cilvēka, ko sastapām jūras krastā un jautājām, cik mums aptuveni vēl ilgi nāksies iet… Viens teica:“Vēl daudz”, cits teica:”Pavisam maz”. Nu neko, gājām, līdz beidzot nonācām „Krimalniekos”. Ātri mēģinājām sasildīt ūdeni, iedzert siltu tēju un sasildīties, lai pirms skolas nesaslimtu. Tas mums izdevās veiksmīgi, jo tā kā šo pašu maršrutu gāja arī Jaunjelgavas bronzas komanda, tad arī viņi padalījās ar sausām drēbēm un plediem. Jau uz vakara pusi, kad bijām uzcēlušas telti un iekārtojušās, sāka spīdēt saulīte un kļuva pavisam silti. Domājām, kamēr vēl labs laiks par to, ka jāiet taisīt vakariņas. Un tā patiešām arī izdarījām. Vakariņās pagatavojām makaronus ar tušonku un sieru, mednieku desiņas un kā uzkodās ēdām dārzeņus ar ķiploku mērcīti. Pēc vakariņu baudīšanas varējām iet un izbaudīt foršo laiciņu. Staigājāmies gar jūru, iepazināmies ar Jaunjelgavas jauniešiem, spēlējām dažādas spēles un dalījāmies pieredzē līdz pat pusnaktij, kad nācās iet gulēt, lai nākamajā dienā spētu noiet tikpat daudz, cik pirmajā.

    2. diena
    Piecēlāmies plkst. 7:30,  sākām gatavot brokastis un vākt nost teltis. Brokastīs pagatavojām auzu pārslu putru ar zemeņu ievārījumu un dzērām tēju vai kafiju, kā kura gribēja.  Bijām tik nogurušas no pirmās dienas, ka sejās neparādījās īsti tāds laimīgums, lai dotos tālāk.  Bet, kad visas mantas bijām sakrāmējušas un kempinga vietu aiz sevis atstājušas kārtībā, turpinājām ekspedīcijas maršrutu. Šajā dienā saule jau no paša rīta spīdēja tik spoži un debesis bija tik zilas, ka nekas neliecināja par sliktiem laikapstākļiem, līdz ar to mūsu sejās parādījās smaids.  Šajā dienā pa ceļam apskatījām Tūjas molu, Burinieku akmeni,  Lāču bāku un Minhauzena muzeju. Saulainā laika dēļ, otrās dienas pārgājiens likās, ka pagāja ļoti ātri, jo visos apskates objektos nonācām tieši laikā, kā arī to bijām norādījuši maršruta lapās, kaut arī no rīta startu sākām par stundu vēlāk nekā paredzēts.  Pusdienu pauzi ieturējām pie Lāču bākas, kurai gandrīz bijām pagājušas garām, jo pa ceļam mūsu komandai izvērtās jautras un smieklīgas sarunas, ka kreisajā pusē stāvošo bāku gandrīz nepamanījām. Cītīgi apskatījām Lāču bākas apkārtni un paēdām pusdienas. Un tad varējām doties uz Minhauzena muzeju – ekspedīcijas finišu.  Kājas jau bija piekusušas no apaviem, tāpēc līdz Minhauzena muzejam devāmies ar plikām kājām un izbaudījām silto jūras ūdeni.  Kad nonācām galamērķi, bijām pārlaimīgas, apskatījām muzeja dabas takas un tā apkārtni, kā arī, kamēr gaidījām autobusu, paēdām vakariņas un nedaudz nosnaudāmies, jo nogurums bija liels.  Kopumā varam secināt, ka divas dienas bija pavadītas fantastiski, kompānija bija lieliska, vieta arī jauka un pārgājiena laikā  bija smiekli un lija lietus, kas mūs norūdīja jau rudens sezonai, šajā reizē arī sadarbība ar bronzas komandu bija super, jo visus dokumentus iesniedzām laicīgi, kārtīgi pieķērāmies maršruta plānošanai un ēdienkartei.

    ***

    Jāsaka, ka Award ekspedīcija patiešām ir reāls piedzīvojums, īpaši sliktos laikapstākļos.  Tā kā neviena no mums nebija bijusi šajās vietās, tad šīs maršruts bija tiešām interesants un mums bija iespēja apskatīt pat mums neredzētas, bet dzirdētas vietas un objektus.  Gan ekspedīcijas laikā gan arī pēc tās, katrai no mums radās kādas pārdomas, atziņas par šīm divām dienām:

    Elizabete:” Ekspedīcija ĻOTI patika. Ekspedīciju foršāku un savā ziņā ekstrēmāku padarīja lietus. Man tā nebija liela traģēdija, jo tik un tā jutos labi un biju jestrā noskaņojumā, vienīgi no rītā sāpēja mugura pēc smago somu nešanas, bet tas bija nieks, salīdzinot ar iegūtajām emocijām šo divu dienu laikā.  Ar nepacietību gaidu nākamo ekspedīciju”

    Madara:” Ļoti vēlos pagriezt laiku atpakaļ un atgriezties šajās superīgajās ekspedīcijas dienās, kas bija krāšņas, lietainas, jautras, saulainas un smieklīgas. Iepazinu jaunus cilvēkus, labi pavadīju laiku kopā ar savu bronzas komandu, apskatīju objektus, kas noderēs ģeogrāfijas stundās, kā arī labprāt turpinātu ekspedīciju, ja tik drīz nebūtu jāgatavojas skolai, bet pavisam noteikti- gaidu nākamo vasaru, lai varētu veikt vēl vienu ekspedīciju tikpat labā kompānijā, kāda bija šogad.”

    Aliāna: „Ekspedīcijā gar jūru mums nepaveicās pirmajā dienā ar laikapstākļiem, bet bijām stipras un to visu pārcietām un pārvarējām.  Bija interesanti iet nepazīstamā vietā un meklēt dažādus ievērojamus objektus, kuri arī pirmo reizi tika dzirdēti un redzēti. Protams, vispozitīvākais bija iepazīt jaunus cilvēkus no Jaunjelgavas, kā arī ekspedīciju dienā ieguvām labu teicienu „Jaunjelgava nāk!”, ko sapratīs tikai mana bronzas komanda.”

    Santa: „Gribu atkārtot šīs divas dienas, kuras pavadīju Salacgrīvas novadā kopā ar savu komandu un citām komandām no Jaunjelgavas. Šīs divas dienas bija piedzīvojumiem, jaunām idejām un jaunām prasmēm pilnas. Gribu lai visas nākamās ekspedīcijas būtu tikpat labas, cik bija šī un vēl labākas!”

    ***

    Milzīgs paldies Sandrai Rizgai, kas bija mūsu uzraugs, un Lindai Ostrovskai, kas bija mūsu novērotāja, un šīs dienas kopā ar viņām bija izdevušās!

    Saite uz šo ziņu..
  • Pirmo jeb ’09 zelta apbalvojumu ieguvēju stāsts
    Comments Off on Pirmo jeb ’09 zelta apbalvojumu ieguvēju stāsts

    Reiz pavisam nesenos laikos – 2009.gada 5.decembrī – Guntars Logins, Ilmārs Pužulis, Jānis Supe, Laura Keiša, Māris Mednis un Oskars Smoļaks, pateicoties savai mērķtiecībai, saņēma savus Starptautiskās Edinburgas hercoga jauniešu pašizaugsmes programmas Award zelta līmeņa apbalvojumus. Todien viņi – seši jaunieši no Balviem – bija pirmie, kas Latvijā saņēmuši šādu apbalvojumu. Kopš šīs zīmīgās apbalvošanas ceremonijas ir pagājuši vairāk nekāk pieci gadi, tādēļ sazinājāmies ar viņiem, lai uzzinātu, uz kurieni viņus aiznesis dzīves plūdums un cik lielā mērā to ietekmējusi dalība programmā Award.

    DSC_4527

    Lūdzu, pastāstiet par sevi!

    Guntars: Šobrīd studēju ekonomiku un uzņēmējdarbību Stokholmas Ekonomikas augstskolā Rīgā. Pēdējās 3 vasaras esmu pavadījis Ziemeļamerikā – ASV un Kanādā, strādājot pārdošanas jomā. Brīvajā laikā nodarbojos ar garo distanču skriešanu. Mans izvirzītais dzīves mērķis – kļūt par Latvijas Valsts prezidentu.

    Ilmārs: Esmu ieguvis bakalaura grādu ģeogrāfijā, pašreiz studēju datorzinātņu bakalaura studiju programmā. Brīvo laiku izmantoju citām mācībām, jo man ir skaidri mērķi, kurus vēlos sasniegt.

    Jānis: Vēl pavisam nesen biju programmas Award nacionālais koordinators, bet tagad strādāju Augstākajā tiesā. Brīvajā laikā apmeklēju kino, dažādus koncertus un pasākumus. Mērķis, ko vēlos sasniegt – vēlos uzrakstīt vairākas grāmatas.

    Laura: 2014.gadā pabeidzu studijas Latvijas Universitātē un ieguvu humanitāro zinātņu bakalaura grādu vēsturē. Rudenī uzsāku jaunas studijas, kas man palīdzēs kļūt par kvalificētu personāla speciālistu. Savu brīvo laiku cenšos pavadīt kopā draugiem. Darbojos jauniešu organizācijās, cenšos apgūt kaut ko jaunu un nebijušu. Dienas lielāko daļu pavadu strādājot Valsts asins donoru centrā, un protams – veltot laiku savai sirdslietai – vēsturei. Šobrīd lielākais nākotnes mērķis ir iesākt un sekmīgi pabeigt jaunās studijas, iegūstot personāla vadītāja kvalifikāciiju.

    Oskars: Esmu precējies, man ir sieva vārdā Santa. Esmu ieguvis Humanitāro zinātņu bakalaura grādu teoloģijā un reliģiju zinātnē, pašlaik studēju Teoloģiju maģistra studiju programmā Latvijas Universitātē un paralēli arī Lutera Akadēmijā, lai sagatavotos kalpošanai Latvijas Evaņģēliski Luteriskajā Baznīcā (LELB). Esmu iesaistīts darba ar dažādu projektu realizēšanu LELB Diakonijas centrā, kas ir Baznīcas palīdzības organizācija un sniedz atbalstu dažādās grūtībās nonākušiem cilvēkiem. Liela daļa mana un mūsu ģimenes brīvā laika aizrit aktīvi iesaistoties Rīgas Vecās Sv.Ģertrūdes draudzes dzīvē.

     

    Kāds ir lielākais ieguvums no tā, ka kādreiz piedalījāties programmā Award?

    Guntars: Domāju, ka programma man ir paplašinājusi redzesloku. Tāpat arī plašāks paziņu un kontaktu loks.

    Ilmārs: Sapratne, ka viss, ko dzīvē sasniegsi, ir jāizdomā un jārealizē pašam, un katrs pats ir atbildīgs par saviem nākotnes sasniegumiem un jauniem izaicinājumiem.

    Jānis: Lielākie ieguvumi no programmas Award ir, pirmkārt, tas, ka iemācījos pacietīgi darboties ilgtermiņā, lai sasniegtu mērķi, un nepadoties pie pirmās apnikuma sajūtas un grūtībām. Otrkārt, programma Award mani ir savedusi kopā ar brīnišķīgiem cilvēkiem, kurus citādi nebūtu saticis.

    Laura: Tās noteikti ir atmiņas par piedzīvojumiem, pasākumiem un notikumiem, bet pāri visam tie lieliski draugi, ko man ir devusi tieši programma Award. Kā ari viss, ko es esmu iemācījusies.

    Lūdzu, pastāstiet par savām zelta līmeņa aktivitātēm, ko veicāt, lai sasniegtu savus mērķus!

    Guntars: Brīvprātīgā darba jomā vadīju seminārus jauniešiem, prasmēs apguvu rokdarbus, fizisko aktivitāšu jomā spēlēju frīsbiju. Zelta līmeņa piedzīvojumu ceļojumu īstenojām Dienvidigaunijā.

    Ilmārs: Toreiz iemācījos veidot un uzturēt mājas lapas, sportoju, lai uzturētu sevi labā formā,  organizēju pasākumus jauniešiem gan biedrībā „Septiņpadsmit”, gan bērnu invalīdu nometnēs. Īpaši patika zelta projekta realizēšana Somijā Metsäkartano, kad pildījām dažādus pienākumus starptautiskā nometnē.

    Janis

    Laura: Labo darbu veicu Balvu evaņģeliski luteriskajā baznīcā, kur palīdzēju dažādos saimniecisko darbos. Fiziskajā aktivitātēs nodarbojos ar riteņbraukšanu, bet prasmēs apguvu rokdarbus. Zelta projekts notika Kārsavā, kur mēs palīdzējām sakopt Kārsavas evaņģeliski luterisko baznīcu. Ekspedīcijā es biju tās pašas grupas sastāvā, kura devās uz Igauniju.

    Oskars: Aktivitātes, protams, bija daudzas, bet kā interesantāko un visspilgtāk atmiņā palikušo jāmin Zelta projekta organizēšana  un realizēšana. Kopā ar citiem zelta līmeņa biedriem 2009.gadā piedalījāmies Kārsavas baznīcas atjaunošanas darbos. Tas bija smags, bet skaists darbs un neaizmirstams laiks kopā ar draugiem.

     

    Kā jūs raksturotu savu toreizējo ceļu uz pašizaugsmi?

    Guntars

    Ilmārs: Kā loģisku un reizē noslēpumainu ceļu caur nezināmo.

    Jānis: Toreizējais ceļš uz pašizaugsmi nebija viegls, jo īpaši fiziskās sagatavotības sadaļā – man bija ļoti jāsaņemas, lai regulāri vingrotu, jo ar sportu tajā laikā biju uz „jūs”.

    Laura: Prātā nāk poētisko vaŗdi, caur ērkšķiem uz zvaigznēm. Tik  traki nebija, visgrūtāk bija ar fizisko sagatvotību, jo ar sportu man nav tuvākās attiecības, bet programma bija laba motivācija. Noteikti ejot cauri visiem programmas līmeņiem, izaugsme ir neapšaubāma, varbūt mazās lietās, bet caur mazām lietām nāk lielas.

    Oskars: Esmu priecīgs, ka man bija tāda iespēja būt aktīvam un iesaistīties lielākos un mazākos projektos kopā ar citiem Award biedriem. Domāju tas ir ietekmējis manu personības veidošanos ļoti pozitīvā veidā. Tas palīdzēja kļūt sociāli daudz aktīvākam un ieinteresētam pilnveidot gan savu dzīvi, gan vidi, kurā esi.

     

    Vai kādreiz sanāk izmantot tās zināšanas un prasmes, ko guvāt pildot savu individuālo programmu jebkurā no līmeņiem?

    Guntars: Domāju, ka drīzāk netiešā veidā.

    Ilmārs: Protams, katras prasmes un iemaņas, lieliska fiziskā forma ik pa laikam ir priekšrocība.

    Jānis:  Jā, joprojām izmantoju zināšanas un prasmes, ko apguvu programmas Award laikā! Programmas laikā prasmju sadaļā mācījos spēlēt ģitāru un akordeonu, un abus šos mūzikas instrumentus brīvā brīdī un draugu lokā spēlēju joprojām. Bet vairāk par visu – katru dienu izmantoju „neredzamos” labumus, ko guvu programmas laikā – pārliecinātību par sevi, spēju sasniegt mērķus.

    Oskars: Jā, ik pa laikam sanāk. Īpaši noderēja projektu rakstīšanas prasmes apgūšana.

    Laura

    Vai atcerieties, kā jutāties, kad saņēmāt Zelta apbalvojumu? Ko katram no jums nozīmēja vai vēl joprojām nozīmē tas, ka saņēmāt šo apbalvojumu?

    Guntars: Toreiz tas bija nozīmīgs notikums, jo apbalvojumu pasniedza bijusī Valsts prezidente un programmas Award patronese Vaira Vīķe-Freiberga.

    Ilmars

    Jānis:  Ļoti labi atceros dienu, kad no bijušās Valsts prezidentes, programmas Award patroneses Vairas Vīķes-Freibergas rokām saņēmu Zelta apbalvojumu. Freibergas kundze ir man ļoti īpašs cilvēks, es viņu ļoti cienu, un saņemt apbalvojumu tieši no viņas bija neatkārtojams pagodinājums! Ar Freibergas kundzi esam tikušies arī vairākas reizes pēc apbalvošanas, par ko Award programmai esmu bezgala pateicīgs. Zelta līmeņa sertifikātu un fotogrāfiju ar Freibergas kundzi turu ierāmētu pie sienas savā darbavietā.

    Laura: Bija liels prieks par paveikto un gandarījuma sajūta, ka es to paveicu, pie tam pirmā meitene Latvijā, kas ieguva Award zelta nozīmīti. Šī nozīmīte ir kā atgādinājums par lietām, ko esmu iemācījusies, draugiem, ko esmu satikusi. Priekš manis katrs apbalvojums ir nozīmīgs, jo apliecina panākumus kādā konkrētā dzīves jomā.

    Oskars: Tas bija patīkams mirklis. Domāju, ka jebkurš cilvēks priecājas, ja kāds pamana un novērtē viņa centienus un darbus, ko viņš paveicis.

     

    Ir pagājuši vairāk nekā pieci gadi, kopš pabeidzāt pašizaugsmes programmu Award. Kādā veidā pilnveidojaties tagad?

    Guntars: Strādāju pārdošanas jomā, kas ir nemitīga sevis pilnveidošana.

    Ilmārs: Gan studējot, gan papildinot zināšanas ar mācībām tieši nesaistītās jomās.

    Jānis:  Pilnveidojos nepārtraukti – vairāk gan profesionālajā jomā, apmeklējot dažādus nozares kursus un seminārus. Taču pēdējā laikā esmu atradis laiku, lai pilnveidotos lietās, kas man patīk – Bērklijas koledžā tiešsaistē mācos mūziku, gatavojos doties uz franču valodu kursiem, ik pa laikam apmeklēju seminārus sevis pilnveidošanai – pagājušajā gadā katru nedēļu devos uz Rīgas Stradiņa universitātes organizētajām Inteliģences akadēmijas lekcijām, nupat piedalījos publiskās runas seminārā. Ja tu Award programmas laikā esi pieradis katru nedēļu regulāri mācīties ko jaunu, tad pēc programmas pabeigšanas nav nemaz tik viegli visu mest pie malas un sākt gulšņāt pie televizora – programma Award it kā „ieliek iekšā” dzinuli visu laiku tiekties pēc kā jauna.

    Laura: Pamatā tās ir studijas, tāpat arī darba pieredze daudz ko māca, ne tikai profesionāli, bet arī veido mani kā cilvēku un kā personību. Pilnveidojos vadot Latvijas Universitātes atturības un veselības izglītības veicināšnas biedrību, organizējot dažādus pasākumus, veidojot attiecības, uzlaboju komunikācijas prasmes un ar organizēšanu saistītas lietas. Gribās teikt, ka šobrīd pilveidojos caur dzīves mācībām.

    Oskars: Visa dzīve ir viens liels pilnveidošanās lauks un process. Katra diena nes jauns izaicinājums, situācijas, kas konfrontē un liek iziet ārpus savas ierastās komforta zonas. Dotajā brīdī mana pašizaugsme saistīta ar to ceļu, kādu savai dzīve esmu izraudzījies- mācos būt labs vīrs savai sievai; mācos kļūt par uzticamu vadītāju un draugu tiem, kuriem kādos viņu dzīves ceļa posmos un notikumos vajadzīgs kāds, kurš spēj uzklausīt, iedrošināt, mierināt un iepriecināt; mācos ar prieku izdzīvot savu dzīves aicinājumu.

     

    Jūsu novēlējumi visiem jauniešiem, kas pilda savu individuālo Award programmu.

    Guntars: Novēlu nekad neapstāties pie sasniegtā un mērķtiecīgi tiekties pretim saviem mērķiem :)

    Ilmārs: Lai ceļā uz mērķi ir daudz grūtību, izaicinājumu un pārbaudījumu, tad sasniegtais liksies daudz vērtīgāks, tikai tā var iegūt īstu laimes sajūtu.

    Laura: Neapstāties šķēršļu un grūtību priekšā, bet iet uz priekšu, darīt visu ar prieku, mīlestību un aizrautību, jo tas, ko jūs iegūsiet, to jums nespēs atņemt neviens.

    Oskars: Baudiet un redziet, cik katra diena ir skaista un bagāta ar jauniem notikumiem, izaicinājumiem un brīžiem, kuros varat mācīties jaunas prasmes, paveikt ko labu un cēlu, parādīt savas spējas un stiprumu miesā un garā. Un tā šodien, rīt un vienmēr! Lai izdodas atrast savā dzīvē ceļu, pa kuru var nonākt mērķī!

    Saite uz šo ziņu..
  • 2014.gada projekts – laivu tūrisma maršruta pa Gauju izveide
    2014.gada projekts – laivu tūrisma maršruta pa Gauju izveide
    Comments Off on 2014.gada projekts – laivu tūrisma maršruta pa Gauju izveide

    Zelta līmeņa projekta gaitas sākām 1.augustā pulksten 6:30. Drīz vien radās pirmais piedzīvojums – salūza autobuss – , tādēļ visi Award dalībnieki, kas devās realizēt projektu, lika galvas kopā, lai rastu problēmai risinājumu un laicīgi nonāktu norunātajā vietā – Valmierā, kur vajadzēja sākties laivu ceļojumam. Protams, viss nokārtojās, un mūsu gaitas varēja turpināties.

    Mūsu – Kristas Siliņas un Sintijas Tuguševas– zelta projekta mērķis bija izveidot laivu tūrisma maršrutu pa Gauju. Ierodoties Valmierā, izpētījām karti, lai izveidotu sava maršruta plānu, atzīmētu svarīgākos skatu punktus un tās vietas, kur mums bija ieplānots nakšņot.
    Kopā ar mums projektā piedalījās Mairita Gutāne, Lāsma Ermansone, Loreta Vārpa, Santa Siliņa, Glorija Siliņa un Annija Linarte. Laivu braucienu vadīja Award vadītāja Linda Ostrovska.

    asd

    Astoņos no rīta grupa bija gatava ceļojumam pa upi, tādēļ salikām mantas laivā un, neskatoties uz neparedzētajiem rīta notikumiem, jautrā omā uzsākām maršrutu. Pirmajā dienā bija plānots veikt 20 kilometrus. Šajā maršruta posmā mēs aplūkojām Liepas iezi un Sietiņiezi, no kuriem varējām paskatīties uz Gauju no pavisam cita skatu punkta, kā arī noteiktajos kontrolpunktos atstājām Award zīmītes, kurasvajadzēs atrast nākamajiem Award dalībniekiem, kas veiks šo pašu maršrutu.

    Apkārtne Gaujas krastos ir skaista – bagāta ar mežiem un klinšainiem krastiem. Aplūkojot Sietiņiezi, mēs iepazināmies ar to vēsturi un rakstiem, kas slējās uz klints sienām. Sietiņiezim blakus esošajā pludmalē mēs atvēsinājāmies un arī apgādājām sevi ar ūdens rezervi turpmākajām dienām.

    Braucot ar laivām, sastapāmies ar mazajiem Gaujas iemītniekiem – pīlēm un bebra kungu, kurus izdevās arī iemūžināt fotogrāfijās. Pīles bija draudzīgas un labprāt pat peldēja klāt, mazajos atpūtas brīžos mums tās izdevās pabarot.

    Pēc noairētiem 20 kilometriem, ieradāmies mūsu pirmajā apmetnes vietā pie Raunas upītes.
    Projekta dalībnieku sastāvu veidoja stipru meiteņu kompānija, tāpēc visām kopā laivu izvilkšana krastā nesagādāja problēmas. Kad laivas bija krastā, cēlām teltis, iekurinājām ugunskuru, sagatavojām vakariņas un to laikā pārrunājām visus dienas laikā piedzīvotos notikumus, kā arī apspriedām, kādus kontrolpunktus nākamajā dienā vajadzētu apmeklēt, tikai tad devāmies pie miera.

    Otrajā brauciena dienā, lai laicīgi iekurinātu ugunskuru, pagatavotu brokastis, saliktu mantas somās, bet somas laivās un tad dotos ceļā, mēs cēlāmies septiņos no rīta. Viss tika darīts ar nodomu, lai vismaz daļa no ceļa tiktu pavadīta mazliet ēnainās vietās, jo dienas vidū saules stari bija īpaši spēcīgi un karstums sasniedza pat + 34 grādus.

    Krasta malās bieži vien varēja manīt indīgus augus – četrlapu čuskogu un indīgo velnrutku-, kā arī ārstniecīgos augus – lauku blaktni (kuras saknes tautas medicīnā lieto pret galvassāpēm un reimatisma ārstēšanai), melno bērzu piepi (kuru izmanto ļaundabīgu audzēju, gastrīta un čūlu ārstēšanai), ārstniecības amoliņu ( noder kompresēm, kā mīkstinošs un sāpes mazinošs līdzeklis pie furunkuliem, strutainām brūcēm, vidusauss iekaisumiem, piena dziedzeru iekaisumiem). Pēc veiktajiem novērojumiem, mēs garantējam: gadījumā, ja kāds no Award dalībniekiem dosies pa šo maršrutu piedzīvojumu ceļojumā un ja viņam radīsies kādi veselības traucējumi, tad ar dabīgiem līdzekļiem varēs meklēt risinājumu.

    Maršruta turpinājumā apstājāmies noteiktajos kontrolpunktos, lai novietotu Award zīmītes. Lai mazliet atvilktu elpu, mēs apstājāmies pie Ērgļu klintīm, kur izstaigājām takas un baudījām skatu, kas paveras no Ērgļu klints virsotnes, nopeldējāmies un pusdienojām pludmalē. Pēc atpūtas turpinājām ceļu līdz pat nakšņošanas vietai – Kvēpenei, kas atrodas netālu no Cēsīm.

    Nonākušas naktsmītnes vietā, kopīgi uzvilkām augšā laivas, iekurinājām ugunskuru, sagatavojām vakariņas un visi devāmies 2,5 km gājienā līdz Kvēpenes pilskalnam, kur atrodas lielais Ozols, kas bija attēlots uz piecu latu naudas zīmes. Šajā vietā visas sadevāmies rokās un pārbaudījām, cik tad īsti Ozols ir liels.

    ozo

    Kad nokļuvām atpakaļ apmetnes vietā, bija jau vēls vakars, tomēr mūsu aktivitātes turpinājās, jo mēs kopīgi mācījāmies veidot rokassprādzītes. Bijām  aizrāvušās ar rokassprādzīšu gatavošanu, ka beigās katrai uz rokām bija saliktas vismaz pa 2-3 sprādzītēm.

    Pēc īsā naktsmiera, bija pienākusi trešā jeb pēdējā projekta diena. Skatoties uz rokām varēja pateikt, cik daudz spēka iepriekšējās dienas bija nācies pielietot, bet tas netraucēja veikt vēl pēdējos kilometrus.

    Veicot noteikto maršrutu, turpinājām apstāties noteiktajos kontrolpunktos, lai novietotu Award zīmītes. Pamielojāmies ar avenēm un kazenēm, kas mums gadījās pa ceļam un devāmies tālāk.

    No laivām apskatījām Spriņģu iezi un Katrīnas iezi, kas bija tieši pie krastiem un izdevās arī izbaudīt krāces, kas bija neliels pārbaudījums mums – meitenēm – , kas pirmo reizi bijām ķērušās pie airiem, tomēr, viss beidzās labi, un emocijas bija neaprakstāmas.

    Saite uz šo ziņu..
  • 2014. gada zelta līmeņa piedzīvojumu ceļojums Zviedrijā
    Comments Off on 2014. gada zelta līmeņa piedzīvojumu ceļojums Zviedrijā

    Augusta beigās mēs – Līvija, Sintija, Krista, Mairita un Lāsma – Zviedrijā, Upsalas rajonā veicām savu programmas Award zelta līmeņa piedzīvojumu ceļojumu. Mums palīdzēja 3 Award vadītājas: Svetlana Freiberga (dzīvo Zviedrijā) un Jaunjelgavas Award vadītājas Sandra Rizga un Valentīna Rimare.

    Piedzīvjumu ceļojumam izvēlējāmies taku, kas kartē bija apzīmēta ar oranžu krāsu, pa kuru četrās dienās kājām nogājām 78 kilometrus.

    Mūsu piedzīvojuma ceļojuma grupas uzdevums bija atrast atšķirības starp Latvijas un Zviedrijas mežiem. Šis uzdevums bija priekšnosacījums mērķa sasniegšanai. Ceļojuma beigās, kad bijām izveidojušas pārskatu par Zviedrijas mežiem, mēs konstatējām, ka šo atšķirību ir daudz.

    Katrai meitenei vēl bija savs īpašais uzdevums:

    • Līvijai – pārbaudīt savas fiziskās spējas;
    • Sintijai – socializēties ar pārējām grupas biedrēm;
    • Kristai – motivēt komandu turpināt ceļu;
    • Mairitai – kļūt komunikablākai;
    • Lāsmai – parūpēties par to, lai ceļojums tiktu iemūžināts foto mirkļos.

    1. diena

    Mūsu ceļojums sākās Upsalas rajonā Almungā. Laikapstākļi bija ļoti mainīgi, bet tas neiespaidoja mūsu vēlmi doties piedzīvojumā. Ceļš bija garš, toties ļoti interesants, jo atšķīrās no mūsu ierastās vides.

    Noteiktā maršruta laikā mēs novērojām un iemūžinājām fotogrāfijās klinšainās, akmeņainās ainavas un šķēršļus, kas mūsu ceļu padarīja grūtāk izpildāmu.

    Noejot mūsu lielāko pirmās dienas ceļa posmu pa mežu, mēs sasniedzām pilsētu, kur mazliet ievilkām elpu un atguvām spēkus, lai pieveiktu pēdējos kilometrus līdz mūsu pirmajai nakts mītnei. Nonākot mūsu nakšņošanas vietā uzcēlām telti, pagatavojām vakariņas un varējām izbaudīt Zviedrijas dabas burvību.

    2.diena

    Mūsu diena sākās deviņos no rīta. Bija jūtami iepriekšējās dienas noietie kilometri. Pirms devāmies tālāk, sagatavojām brokastis, sakrāmējām mantas somās un devāmies ceļā. Šis maršruta posms bija salīdzinoši grūtāks nekā pirmajā dienā, bet tas ceļu padarīja daudz interesantāku un aizraujošāku.

    Zviedrijas mežos, atšķirībā no Latvijas mežiem, tobrīd bija ļoti daudz sēņu Mēs nevarējām atturēties un pa ceļam salasījām sēnes, lai vakariņas būtu daudzveidīgākas. Laikapstākļi mūs lutināja un tas ļoti iepriecināja.

    Nonākušas otrās nakts apmetnes vietā pagatavojām garšīgas vakariņas, uzcēlām teltis un turpmāko vakara daļu pavadījām sarunās par veikto ceļu, pabarojām draudzīgās pīles, redzējām vāveres un daudz sikspārņu. Pēc patīkami pavadīta vakara devāmies gulēt.

    3.diena

    Dinas garumā laiks nebija no tiem patīkamākajiem, jo visi akmeņi, saknes un sūnas bija ļoti mitras un slidenas, tāpēc bija liels risks savainoties, bet nepieciešamības gadījumā mēs bijām gatavas viena otrai sniegt palīdzību. Lai arī laikapstākļi bija nepatīkami, tas deva jaunu pieredzi – izturēt jebkādas situācijās.

    Piedzīvojumu ceļojuma gaitā varējām redzēt ļoti skaistas, daudz atšķirīgākas ainavas nekā ierasts pie mums Latvijā. Mežā bija manāmi dažāda veida akmeņi, interesantu formu koki un ozoli, kas auga ļoti zemu un vērsās plašumā pa akmeņainu augsni.

    4. diena

    Pēdējā diena mūs iepriecēja ar to, ka laikapstākļi bija labvēlīgi, lai turpinātu pēdējo ceļojuma maršruta posmu. Piedzīvojumu ceļojuma laikā guvām lielu, neaizmirstamu pieredzi, izzinot Zviedrijas daudzveidīgo dabu un mainīgos laikapsākļus, kas kopumā šo ceļojumu padarīja interesantu un piedzīvojumiem bagātu.

    Izsakām pateicību Jaunjelgavas pašvaldībai par materiālo atbalstu, jo bez tās mēs piedzīvojumu ceļojumu Zviedrijā nevarētu veikt.

    Saite uz šo ziņu..
  • Kandavas AWARD sudraba ekspedīcija
    Comments Off on Kandavas AWARD sudraba ekspedīcija

    Mērķis: apskatīt un iepazīt Sabili un Abavas rumbu.
    Laiks: 26.-28. augusts
    Dalībnieki: Linda, Zita, Madara

    1.diena

    11:00 satiekamies pie Madaras mājās. Pārskatām līdzpaņemto, pārskatām plānu. 11:30 dodamies ceļā. Spīd saule, diezgan mākoņains, pūš ass vējš. Nedaudz uzlīst lietus. 1. pietura – Kurzemnieki. Apēdam pa cepumam un dodamies tālāk. 2. pietura – Greiļu kalns. Fotografējam skaisto ainavu, vērojam zirgus. 3. pietura – Kalnmuiža. Skaista daba. Jokojam. Linda fotografē, Zita atbild par aptieciņu, Madara sazinās ar Janu.

    14:15 Esam telšu vietā “Vītiņi”. Sākam taisīt zupu. Labi, ka esam zem nojumes, jo laukā līst nežēlīgs lietus. Pat nedzirdam ko runājam. Linda griež un mizo sīpolus, burkānus. Zita un Linda kopīgi atbild par uguni. Madara griež un griež. Drīz uz pannas čurkst visas sastāvdaļas, un vēl pēc laiciņa zupa ir gatava. 18:00 Mūs apciemo Jana. Viņa nodegustē zupu. Zupa pikanta, bet ļoti laba. Pārrunājam ceļā redzēto, stāstām smieklīgus atgadījumus un jokus. Vakarā dzeram pašmāju liepziedu tēju. Vēlāk dodamies gulēt, jo rītā priekšā smaga diena – jāaiziet līdz Sabilei un jāapskata tā.

    2.diena

    9:30 ceļamies. Paēdam brokastis, sakārtojam somas. 10:30 pie mums atbrauc Jana. Dodamies ceļā. Atrodam ļoti skaisti smaržojošu ziedu. Diemžēl nezinām, kā to sauc. Ejam cauri Zviedru cepurei. Fotografējam. Skaista ainava. Pēc aptuveni 3 vai 4 km esam Pedvāles brīvdabas mākslas muzejā. Nogaidām, kad pāries lietus. Sēžam zem jumta, dzeram tēju un filozofējam. Lietus norimstas un dodamies ceļā… Esam SABILĒ! Ļoti veiksmīgi atrodam Zeķu krogu. Mūs sagaida pats saimnieks – Alfons. Alfons izrāda savas savdabīgās kolekcijas. Alfonam ir 2000 zeķes, kas atrodas mājiņā, kas celta no 2000 koka klucīšiem. Apskatam senos darbarīkus, automašīnas. Atgriežamies bērnībā. Izrādās, Alfonam mājā ir iekārtota atsevišķa istaba kolekcijām. Mīkstās mantiņas, paštaisītas čības (Alfons senāk bijis drēbnieks), pogu kolekcija, šlipses un to firmas zīmes, vairāk nekā 24000 anekdotes. Klausāmies veco patafonu un aizraujošos stāstus. Pēc tam aplūkojam vīna un viskija glāžu kolekciju. Iemetam aci arī garāžā. Alfons arī pārvietojas netradicionāli – uz trim riteņiem. Tricikls ar jumtu. Tāds ir Alfona transportlīdzeklis. Vasaras sezonai – zils mocis. Zeķu kroga ekskursiju noslēdzam vēl vienā leļļu istabā. Alfons iepazīstina mūs ar papagaili, kurš prot atkārtot sacīto. Atstājam labus vārdus viesu grāmatā, atvadāmies un dodamies tālāk. Sabilē ir kāds savdabīgs mākslas darbs uz sienas. Koši, koši zīmējumi… Mākslinieka Jāņa Anmaņa vadītā mākslinieku darba grupa patiešām atdzīvinājusi Sabiles centru. Apskatām arī tuvumā esošo luterāņu baznīcu. Diemžēl tā ir slēgta, bet uzzinām, lūk, ko – izrādās, ka Sabiles baznīcai ir vecākais baznīcas zvans Latvijā. Tas liets 13. gadsimtā. Arī mācītāja kancele ir viena no vecākajām Latvijā. Apēdam pa saldējumam un dodamies Vīna kalnā. Nodegustējam vīnogas. Kalns ir stāvs un ceļš dubļains. Slīd! Jautrība! Kalna galā ēdam pusdienas un baudām fantastisko skatu, kas paveras uz Sabili. Apskatām un fotografējam arī slavenās Sabiles auduma lelles. Vēl pirms došanās prom, aplūkojam Brinkenu kapliču, zem kuras, kā vēsta leģenda, esot īsti dārgumi. Ejot atpakaļ uz Vītiņiem, pamatīgi izlīstam. Kad esam klāt, žāvējam apavus un vakariņojam. Vēlāk vakara pusē uzkāpjam tuvējā kalnā. Vērojam saulrietu. Tālumā var redzēt arī Sabili. Mums uzticīgi seko Reksis, mūsu sargs. Apskatām arī Imulu un vietu, kur Imula ietek Abavā. Mazliet iekožam un ejam gulēt.

    3.diena

    9:00 mostamies, brokastojam. 10:00 atbrauc Jana, apjautājas, kā klājas. Kopīgi pasakāmies par naktsmājām viesmīlīgajai Aijai un Aivaram. Aija mūs iepazīstina ar savu pūra lādi. Pielaikojam tautastērpus un saktas. Izdarām arī labo darbu – katra izrokam pāris bedrītes jaunajām ābelītēm. Pēc darba papusdienojam. Garām mājām brauc balts limuzīns. Cerējām jau ,ka mums pakaļ, bet izrādās, ka upei otrā pusē tiks svinētas kāzas. 12:00 atvadāmies un dodamies mājās. Nogurums ir manāms. Negribas pat sarunāties, jo sāp pat vaigi. Greiļu kalnā uz indiāņu akmeņiem apēdam šokolādi un tad bez apstāšanās līdz pat Kandavai. Pēdējie kilometri liekas vissmagākie. Vairs vispār nesarunājamies. Parādās Kandavas zīme! Urrā! Esam mājās. Sētā mūs sagaida Jana un paziņo, ka sudraba ekspedīcija ir oficiāli beigusies un ieskaitīta. Šajās dienās mēs izpildījām kopējo mērķi – apskatījām Sabili. Skaista pilsēta, bet Kandava, pēc mūsu domām, tomēr ir skaistāka. Linda pieveica vairāk nekā 42 km. Zita pārvarēja laikapstākļus. Madara uzkāpa Vīna kalnā. Arī personīgie mērķi ir sasniegti. Ekspedīcija palīdzēja noticēt mūsu spēkiem vēl vairāk. Esam taču stipras meitenes! Ja nebūtu AWARD, iespējams, mēs pat neiedomātos ko tādu darīt. Ekspedīcija mūs saliedēja vēl vairāk. Pateicamies arī mūsu mīļajai Janai! Bez Janas atbalsta mēs to nebūtu izdarījušas. Ekspedīcijas laikā viņa bija mūsu otrā mamma. Mūsu ekspedīcija bija lielisks vasaras noslēguma pasākums.

    Paldies par uzmanību! Tiekamies apbalvošanas ceremonijā! Veiksmi un izturību visiem un, protams, veiksmīgu jaunu mācību gadu! Novēl Kandavas AWARD grupa.

    Madara K.

    Saite uz šo ziņu..
  • 2012. gada projekts bērnudārzā “Jāņtārpiņš”
    Comments Off on 2012. gada projekts bērnudārzā “Jāņtārpiņš”

     

    20.-24.augustā programmas Award dalībnieku četrotne Elvija Hvaleja, Madara Keiva un Arturs Šnuka savu zelta līmeņa projektu realizēja Salaspilī. Kopā ar Salaspils jauniešiem – Janu, Rolandu, Kristīni un Lieni – zelta komanda gatavoja un vadīja sportiskas aktivitātes bērnudārza “Jāņtārpiņš” audzēkņiem, un veicināja programmas Award un Salaspils jauniešu organizācijas “Zibsnis” atpazīstamību.

    Saite uz šo ziņu..
  • 2013. gada projekts Vācijā
    Comments Off on 2013. gada projekts Vācijā

     

    Programmas Award dalībnieces no Jaunjelgavas – Laura Censone un Sindija Sokolovska savu zelta līmeņa projektu realizēja Vācijas pilsētā Rellingen, kur no 17. līdz 21.jūnijam viņas iepazīstināja Vācijā dzīvojošus jauniešu ar Latviju, tās kultūru, ģeogrāfiju un svētkiem.

    Saite uz šo ziņu..
  • Valkas novada AWARD jauniešu vasaras ekspedīcija
    Comments Off on Valkas novada AWARD jauniešu vasaras ekspedīcija

    Vasaras centrālais notikums – AWARD ekspedīcija, tajā piedalījās pieci bronzas līmeņa dalībnieki – Signe Zalužinska, Lelde Lāce, Jānis Bērtiņš, Roberts Krūkliņš, Markuss Mārcis Āboliņš un trīs sudraba līmeņa awardieši – Sabīne Ščegoļeva, Armīns Zutis, Jānis Jundzītis.
    Dienu pirms došanās ceļā, mēs, Valkas ģimnāzijas medmāsiņas Irinas Haugas vadībā, izgājām pirmās medicīniskās palīdzības sniegšanas apmācību, bet tūrisma treneris Salvis Lozda visus informēja par to, kas jāievēro un kam ir jābūt līdzi ekspedīcijā.

    Šajā tikšanās reizē mēs vienojāmies par kopīgu pārgājiena mērķi – iepazīt jaunizveidoto Kokšu ezeru dabas taku un citus Valkas novadā esošos ezerus, kā arī mācīties ieraudzīt Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā esošās dabas vērtības.

    Pārgājiens ilga no 11. – 13. augustam. Ceļojuma laikā bija jāveic daudz dažādi uzdevumi – jālasa sēnes un ogas, jāsacer jaunas teikas, jānofotografējas pie dažādiem interesantiem dabas objektiem, pašiem jāgatavo pusdienas, brokastis un vakariņas pārgājiena pirmajās divās dienās, bet trešajā dienā, jāpiedalās fotoekspedīcijā, un, lai nokļūtu galamērķī, jāmeklē dažādi kontrolpunkti.

    1.diena

    Mūsu ekspedīcijas sākuma punkts bija Gaujas tilts uz Valkas – Smiltenes šosejas. Tad mēs gājām pa veco Kokšu ceļu, kas visu laiku vijās cauri mežam līdz Kokšu dabas takai. Pa ceļam mēs lasījām sēnes un brūklenes, izveidojām AWARD logo zīmi. Mūsu galvenaia uzdevums bija apiet apkārt trijiem Kokšu dabas takā iekļautiem ezeriem – Zāļu, Dziļajam, kura krastā no čiekuriem izveidojām vārdu AWARD un Dibena ezeram, pie kura izgudrojām teiku, kā varētu būt radies šāds nosaukums. Mēs izdomājām šādu teiku – Milzis uzvarot smagā cīņā, nolēma atpūsties un apsēdās purvā tieši uz avota, kad piecēlās, tur satecēja ūdens un izveidojās ezers dibena formā. Visa ceļa garumā ejot pa taku mēs rakstījām AWARD dienasgrāmatu, kā arī mums katram bija jāsasniedz uzstādītais individuālais ekspedīcijas mērķis, kas bija jāfiksē ar foto. Pie visiem ezeriem ir iekārtoti atpūtas stūrīši. Tad mēs arī atpūtāmies, mazliet iekodām un gājām tālāk. Pēc ezeru apskates mēs devāmies uz bioloģisko saimniecību „Vekši”, kur mēs pavadījām nakti. Sēnes un brūklenes pasniedzām „Vekšu” saimniecei Sanitai Āboliņai, kā pateicību par uzņemšanu savās mājās. Tur mēs paši pagatavojām vakariņas uz āra pavarda – vārījām makaronus ar gaļu. Pēc vakariņām mēs ar vadītāju Inesi pārrunājām pirmās ekspedīcijas dienas gaitu, un, tā kā bijām ļoti noguruši, devāmies gulēt.

    2.diena

    Pamodāmies pašā vasaras lietainākajā dienā. Visu laiku lija. Ko darīt? Izpalika visi iepriekš iecerētie labie darbi saimniecībā, bet „Vekšu” saimniece izdomāja, ka mēs varētu apgūt jaunas kulinārijas prasmes, un tad, Sanitas vadībā, visi ķērāmies pie darba. Meitenes cepa biezpiena sacepumu ar karamelizētu ābolu ķīseli, bet zēni gatavoja dārzeņu sautējumu. Bija ļoti garšīgi. Pēc pusdienām lietus vairs tik stipri nelija un mēs turpinājām ekspedīciju. Pa ceļam katram bija jānofotografējas pie interesantiem dabas veidojumiem, kuru šajā apkārtnē ir ļoti daudz. Izgājām „Vekšu” dabas taku, kura vijās gar Gaujas attekas krastiem. Joprojām stipri lija, bet visi bijām priecīgi, jo bijām laba kompānija. Kad mēs izmirkuši nonācām Valkā, mūs sagaidīja Signe ar šokolādes kūku un mūsu vadītāja Inese ar karstu tēju un pankūkām. Nedaudz atpūtāmies, pažāvējām slapjās drēbes, papildinājām pārtikas krājumus un devāmies uz nakts mītni „Aliešos”, kur cepām desiņas un kartupeļus. Kad bijām paēduši, gājām gulēt.

    3.diena

    Mūsu ekspedīcijas vadītāja Ksenija ļāva visiem gulēt līdz pat 9:00. Lietus bija pārstājis un mūsu ekspedīcijas trešā diena sākās ar rīta rosmi, pēc kuras mēs ēdām brokastis, sakārtojām nakts mītni un devāmies ceļā uz ekspedīcijas galamērķi – Suķiera ezeru. Līdz pat pašam Suķierim mums bija fotoekspedīcija, kurā bija kaut kas jāatrod, vai jāizdara. Vienā no kontrolpunktiem mums bija jāizveido piramīda, tad vēl bija jāiegravē AWARD vārds smilšu karjeras „klintī”, jāvāc zāļu tējas, jāfotogrāfē dažādi dabas objekti. Un tā jautrā solī mēs jau bijām nonākuši pie Suķiera ezera. Pa ceļam vēl arī Inesei salasījām zāļu tēju pušķi. Un ekspedīcijas beigās to viņai pasniedzām. Suķiera ezers ir iecienīta atpūtas vieta daudziem Valkas iedzīvotājiem, kam patīk sēņot un ogot. Ezers atrodas skaistā vietā, meža vidū un daudzi no mums tur bija pirmo reizi. Speciāli iekārtotā atpūtas vietā mēs notiesājām pēdējos pārtikas krājumus, nedaudz atpūtāmies un ķērāmies pie labā darba. Speciālos maisos savācām atkritumus, ko bija atstājuši neapzinīgie atpūtnieki. Ezers bija tik vilinošs, ka drosmīgākie zēni pēc padarītā darba arī peldējās. Interesanti, ka ezera ūdens bija tik mīksts, ka pēc peldes viss ķermenis kļūst tāds, it kā būtu nosmērēts ar ziepēm. Noslēgumā visi vēl brīdi pasēdējām pie lielā ozolkoka galda ezera krastā, dienasgrāmatā ierakstījām komentārus par notikušo ekspedīciju, Inese visiem pateicās par vienotību un izturību. Visi noguruši, sveiki un veseli varējām atgriezties mājās.

    Raksta autori – Jānis, Signe un Roberts.

    Saite uz šo ziņu..
  • Ventspilnieku ekspedīcija
    Comments Off on Ventspilnieku ekspedīcija

    Ekspedīcijas veids: pārgājiens
    Ekspedīcijas maršruts: no Ventspils pludmales līdz Užavas upei
    Ekspedīcijas mērķis: vērot putnu dažādību, kāda dzīvo pie jūras
    Laiks: 1.06-2.06
    Dalībnieki: Loreta Bumbiere, Kristīne Kalniņa, Matīss Rubīns, Gints Būmeisters, Sanijs Bondars un Signe Mežniece

    eks

    Mūsu ekspedīcija sākās 1. jūnijā. Sapulcējāmies pie skolas un pirms iešanas drusku piekārtojām mūsu skolas makulatūras noliktavu. Tālāk gājām uz pilsētas pludmali, lai varētu sākt mūsu ekspedīciju.

    Nogājām gar pludmali pusi ceļa un atpūtāmies atpūtas vietā, kur bija galds un krēsli. Gar jūras krastu iet kļuva ar vien grūtāk, jo smilšainā pludmale, kļuva ar vien akmeņaināka, bet akmeņi ar vien lielāki, tādēļ nolēmām iet gar meža malu augstu kāpā.

    Arī gar meža malu iešana kļuva grūta, jo pa malu, kur gājām bija sakrituši koki, tādēļ devāmies lejā atpakaļ uz jūras krastu. Kāpjot lejā ieslīdēju māla bedrē un iestigu ar vienu boti. Ejot nemaz nebijām pamanījuši, ka ir parādījušies māli! Tas bija diezgan jautri! :D

    Lai nomazgātu savas botas devos jūrā ar visām drēbēm. Kad bijām nokļuvuši līdz mūsu mērķim, pie kādas mazas upītes, netālu no Užavas upes, vienojāmies doties uz Užavas upi, jo mazā upīte patiesi bija pārāk maza, lai makšķerētu, jo Matīss bija paņēmis līdzi makšķeri.
    Kad nonācām pie lielās upes, bijām neizsakāmi priecīgi, jo sāpeja pleci no smagajām somām, kā arī kājas no garā ceļa. Kopumā nogājām aptuveni 25 km.

    Tālāk iekārtojām nometni un iekūrām ugunskuru, lai varētu sagatavoties vakariņām un sasildīties, jo palika arvien aukstāk. Vēlāk puiši devās makšķerēt, bet diemžēl, kāds līnis saplēsa makšķeres āķi un aizlaidās. :D Kamēr puiši makšķerēja, mēs cepām oglēs kartupeļus un žāvējām botas. Diemžēl divas botas apdega un kartupeļi pārvērtās oglēs, bet tas ne uz pusi mūs nesarūgtināja, jo mums tāpat bija jautri.

    Kad skolotāja devās gulēt, mēs devāmies teltī skatīties filmu. Diemžēl līdz galam nenoskatījāmies, jo nogurums ņēma virsroku!

    Bijām sadalījušies 3 teltīs. Teltī, kurā gulēju es, bija Kristīne un Matīss. Mūsu telts bija vistuvāk jūrai, tādēļ piecēlāmie ātrāk un devāmies kāpās sildīties saulītē. Diemžēl miegu mums traucēja arī čiekuri, kurus bijām aizmirsuši novākt ceļot telti.

    Kad nācām atpakaļ uz nometnes vietu, visi pārējie jau bija piecēlušies un ugunskurs jau bija iedegts. Tādēļ paēdām brokastis un sākām krāmēt mantas.

    Lai nodzēstu ugunskuru zēni aizgāja pēc ūdens, kur viņi atrada mazo trītonu, kuru viņi atnesa uz nometnes vietu. Vēlāk ar Kristīni aiznesām viņu atpakaļ uz viņa mājvietu.

    kir

    Kad sakrāmējām visas mantas, tad devāmies uz Užavu, kur meitenes sagaidīja mašīna, kas mūs aizveda mājās, jo kājas bija tulznās. Bet puiši kategoriski atteicās braukt ar mašīnu. Viņi vēlējās pierādīt savu vīrišķību un pa šoseju ar kājām gāja mājas, bet tomār liekās mantas aizvedām mājas.

    Pa ceļam uz Užavu sastapām mazu smilša ķirzaciņu un pāris govis, kas ganījās blakus ceļam. Dzirdējām arī varžu dziesmu, kādā grāvī pa ceļam.

    kir2

    Vēlāk vakarā sagaidījām puišus mājās un atdevām viņu mantas. Likās, ka viņi varētu staigāt vēl ilgi!
    Visspilgtāk man atmiņā palika skaistais saulriets un gulbju ģimene, kas ik pa laikam peldējās jūrā netālu no mums. Skats bija patiesi skaists. :)

    Ekspedīcija man šķita interesanta un aizraujoša.

    Autore: Signe Mežniece,
    Ventspils 1.pamatskolas
    Award bronzas līmeņa dalībniece

    Saite uz šo ziņu..

Saņem jaunākās Award ziņas:

Back to Top