Stāsts par pirmo kazino Latvijā

Dalīties

Azartspēļu un kazino sākumi pēc Latvijas Republikas nodibināšanas pirms simts gadiem ir kā aizraujoša ziepju opera, kur gribētāju un aizliedzēju nometnes izmanto visdažādākos argumentus un līdzekļus.

Līdzīgi kā bijušajā Krievijas impērijā un daudzviet Rietumeiropā, arī Latvijā līdz 1922. gada augustam pastāvēja pilnīgs azartspēļu aizliegums. Tad nāca LR valdības 3. augusta lēmums, kurā bija noteikts, ka “spēles, kuras atļāvis Iekšlietu ministrs, nav uzskatāmas par aizliegtām”. 

Vispirms tika atļautas loterijas, taču pēc neilga laika tās tika aizliegtas. Pēc tam vēlreiz atļautas un drīz vien atkal aizliegtas; līdzīgi notika ar kazino spēlēm. Arī totalizatori tika atļauti, aizliegti un atkal atļauti, taču viss beidzās, kad ieradās padomju vara. Pirmspadomju Latvijā no 1933. gada vasaras bija pieejami arī spēļu automāti, taču arī tie pazuda līdz ar padomju okupācijas sākumu. 

Likuma normu maiņas galvenais iemesls bija cīkstēšanās ap azartspēļu skaidrojumu Civillikumā, jo tur bija noteikts, ka azartspēļu “mērķis ir vienīgi mantkārība… un tās ir aizliegtas”. Otrs strīdu iemesls bija noteikums, ka cilvēks nedrīkst spēlēt uz summām, kas neatbilst viņa mantiskajam stāvoklim. Līdz ar to, laimētavu pretinieki viegli spēja atrast pierādījumus likumu pārkāpšanā. 

Kad Rīgas Jūrmalas pilsētas dome slēdza līgumu ar K.Bērziņa pārstāvēto sporta sabiedrību par franču kapitālistu piesaisti kazino atvēršanai, jau bija sākušies loto kari… Sabiedrības vairākums tobrīd sliecās uzskatīt, ka visas azartspēles ir pilnīgi nevēlamas, un tādēļ jautājuma pirmā izskatīšana 1922. gada 31. martā bija par sliktu kazino atvēršanai. Tomēr jau jūlijā Ministru kabineta domas mainījās, un 3. augustā tika grozīts likums.

Lai arī franči necerēja kazino atvērt ātrāk par 1923. gada pavasari, tas durvis vēra jau 1922. gada 17. novembrī. Tādējādi Bulduru viesnīca kļuva par pirmā Latvijas kazino mājām. Diemžēl, jau nākamā gada maijā iekšlietu ministram nācās izskatīt franču sūdzību par to, ka tiek ļauts spēlēt Latvijas pilsoņiem, kuru ienākumi nesaniedz 12 000 latu. Rezultātā ministrs anulēja piešķirto koncesiju, un kazino tika slēgts. Tomēr jau pēc 2 nedēļām ar čehu finansētāja pūlēm tika noslēgts jauns līgums, un kazino atsāka savu darbu.

Taču ap kazino sākās jauna veida stīvēšanās, un kā iemesls bija no tā saņemamās nodevas. Kampaņā pret kazino iesaistījās arī Benjamiņas kundze, un radītā spiediena rezultātā 1925. gada maijā tika pieņemts lēmums kazino slēgt “lai neradītu veltīgus un nedibinātus uzbrukumus un mēģinājums šajā jautājumā radīt neskaidrības”. Kazino durvis aizvērās 1925. gada 24. novembrī.

Saistītās ziņas